Janvāris ir izdarījis tā, ka visi darbi jāpaveic piektdienā. Un man patīk. Man patīk piesēsties pie galda, nesteidzīgi visu sakārtot un darboties, ļaujot rītam tuvoties.
Frīda Spīganai ar atbilstoša stila auskariem, kuri sagādāja man nelielas galvassāpēs. Vienu roku uztaisīt vēl var, taču otru… atliek vien sev jautāt, kā gan izdevās tā pirmā? Lai nu kā, Viņa visu jau ir redzējusi un manu vēstuļu daļu piespiegusi.
No tapšanas procesa.
Jāsecina, ka taisīt skici, no kuras neko nesagaidu un darbojos pēc principa, kas sanāks – sanāks, ir viena lieta, savukārt sēdēt, censties un koncentrēties kam konkrētam – pavisam cita. Un tad, it kā spītējot, nekas kopā neturas, imitētie ziedi nelīp, kāds vēl aizkadrā skalo smadzenes, bet ziniet, es neesmu radusi padoties. Pat tad, ja nesanāk pirmajās divās stundās.
Lai silti!
Tās rokas ir super. Kaut kas pārsteidzošs no Tevis. Frīdas stilā :)
Tā Spīganas vēlme. Frīda ir mana, bet tās rociņas – Spīganas. Viņai vienmēr psihas idejas. Ja jau Frīda, tad auskariem arī jābūt kā Frīdai. Pievienošu vienu tapšanas bildi.
Skaisti!!! Rociņu auskari – vispār tādas miniatūras!!!!
Paldies, Laura! Jā, ir pamazi gan.
Cik skaisti, Frida ir mana lielā mīlestība. Kā ir iespējams Fridas ziloņbrošu pasūtīt? Nesanāca atrast e-pastu.
Paldies!
Vēstuli saņēmu, atbildēšu rītdien.
Savdabīgi, bet skaiti. :)
Paldies! Jā, mazliet īpatnēji ir. Spīganīgi.