Kni virtuve

love yourself more

Gaidīt, sagaidīt… un?

Diena tāda mazliet dīvaina. Jums noteikti ir bijis tā, kad patiesībā ar katru ķermeņa šūnu kaut ko gaidāt, zīmējat acu priekšā ainiņas un domās (vēderā?) uzburat sajūtas par to, kā nu šis burvīgais notikums notiks un būs, bet tad, kad tas ir klāt, tāds pļek vien ir. Domas un iedomas bijušas lielākas, vai arī vienkārši iztēlotās sajūtas ir, taču kāds blakus notikums nokauj to, kā būtu jābūt.

Tik ilgi gaidīju, kad pienāks šī diena, kad drukai paredzētie faili nonāks tipogrāfijai uz servera, kad mums atnesīs paraugnovilkumus.. Nu jā, drukas failiem palīdzēju nokļūt tur, kur tiem jābūt. Jā, arī paraugnovilkumus apskatīju. Smuki, taču tāda baigā prieka nemaz nav. Nav arī tādas baigās iedvesmas, jo iespējams to nokāvusi saspringtā situācija, kas izveidojusies pēdējā laikā. Es tā kā tāda mašīna un sajūtu līmenis kaut kur izpaliek. Kad man palūdza piezvanīt pēc tam, kad kāds darbiņš būs padarīts, galu galā vairs neatcerējos, vai piezvanīju un pateicu, ka ir darīts. Zvanīju vēlreiz un apjukuma pilna jautāju, vai es jau vienreiz zvanīju? =)

Līdzīgs gadījums parasti ir ar durvju aizslēgšanu. Aizslēdzu, noeju lejā, bet neatceros vairs neko. Vai krānu aizgriezu, gaismu izslēdzu un vai durvis aizslēdzu.

Savulaik mana aizklīšana domās piedzīvoja kulmināciju veikalā. Ja visas iepriekšējās reizes biju pieredzējusi, kā ar citiem atgadās šis mulsuma pilnais brīdis, tad vienu dienu pēc darba tas piemeklēja arī mani. Nopirku šo to vakariņām, samaksāju un tik pat priecīga arī aizgāju, vakariņu tiesu atstājot tur pat pie kases :D Labi, ka laicīgi attapos un devos atpakaļ un labi, ka manas vakariņas tā arī nevienu nebija ieinteresējušas.

Bet vispār, es tikai gribēju teikt: atdodiet iedvesmu :D Vai vismaz iedodiet. Kripatu iedvesmas, jo man pietiek ar mazumiņu, lai radītu ko lielu.

P.S. Es gribētu, lai man ir Vespa! Ar to auto man iet tā, kā iet un pieredzes nav, taču, ņemot vērā, ka es lieliski jūtos uz velosipēda, es varētu arī debešķīgi justies Vespas sedlos. Tad trauktos tālumā, mati plīvotu, ap kaklu man būtu mazītiņš lakatiņš. Jā, un vēl es būtu kleitā. Košā!

P.S.2. Vai man likās, vai man atkal izklausījās, bet Reiters šodien priecēja ar The Cure. Un vispār, to jauno radio klausoties, IR TĀDS KAIFS!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Sonne saka:

    Forši.. es domāju, ka man vienīgajai problēmas ar atmiņu :) Kā izeju no mājas vienmēr atceros, ka kaut ko , es arī varētu būt neizslēgusi :D :D Vājprāts :D Cenšos ar to cīnīties, bet panākumu vēl nav :D

    01/07/2010 at 22:27
  • Tincii saka:

    es pēdējā aizgāju no darba un… aizmirsu aizslēgt. To konstatēja kolēģes nākošajā rītā, atnākot uz darbu. Vo, galva-galviņa!

    p.s. iedvesma man atnāca un es nopirku pasteļkrītiņus. Man ir zilais periods, ja kas. :)

    02/07/2010 at 09:51
  • zais saka:

    Reiz veikalā gadījās tāpat. Atjēdzos pie veikala durvīm, ka rokas tukšas (:
    Ir gadījies arī mājās aizmirst kaut ko izslēgt. Nu traki, nu.
    Pāris reizes esmu aizmirsis aizslēgt mašīnu un atstāt uz ielas. Pēdējoreiz 26.jūnijā, Kuldīgā. Labi, ka tas viss ir beidzies bez trakumiem.
    Tā nu reiz ir, domas aizklīst kaut kur tālu un ikdienišķais paliek novārtā…

    02/07/2010 at 10:24
  • Viena cita saka:

    man ir bijis reizes ir bijis, ka ieslēdzu mašīnas atslēgas mašīnā. :)

    Tas bija tolaik, kad darba mašīna bija opel corsa, bez centrālās atslēgas. Aiz pieraduma visas durvju pogas nospiedu, atvēru bagažnieku, lai paņemtu mantas un atslēgas noliku bagažniekā blakus visam, bet kad paņēmu to, kas nepieciešams, aizcirtu bagāžnieku un atslēgas aizmirsu paņemt. :)))))

    Tad vēl vienā no tādām reizēm, kad galvu (vai pareizāk sakot smadzenes) es laikam biju atstājusi mājās. Bankomātā ņēmu naudu ārā, karti paņēmu, bet naudiņu atstāju. Pēc 5 min atcerējos, ka atstāju. Gāju atpakaļ, bet 20 – nieks vairs tur nebija. Man paveicās – bankomāts to ievilka atpakaļ un pāris dienu laikā naudiņa atkal bija manā kontā. :))

    Uznāk tādi periodi uz izklaidību ;)

    02/07/2010 at 12:39
  • Kni saka:

    Vispār jau esot metode – sev skaļi jāpasaka – izslēdzu!
    Kad dzīvoju pie vecākiem un trenējos biatlonā, pamanījos uz treniņu aiziet un atstāt ieslēgtu gludekli. Nekas protams nenotika, pa LAIMI nenotika, bet tas man tā spilgtākais palicis prātā.

    Ar atslēgām – aizcirtu durvis un atslēgu līdzi nebija. Novembris. Es čībās, džinsos un džemperī… Atslēgu piekļuve – Franču kultūras centrs, bet par to jau es te vienreiz rakstīju.

    02/07/2010 at 18:39

Leave a Reply