Gaiss kļuvis dzestrs. No rītiem, izejot laukā, kļuvis vieglāk pamosties vai vismaz uz brīdi atmosties, nosvinot to ar vaigu sārtumu. Ir rudens. Ārā auksts, iekšā silts.
Esmu metusi slinkumu pie malas un beidzot atvēzējusies darbiem, ļaujot tam visam krietni ievilkties līdz rītam, bet par to kāda cita ziloņa stāstā. Šis ir pufīgs kā pīrādziņš un pavisam drīz, papildināts ar daudzām sīkām detaļām, pārvērtīsies kaklarotā. Tādā rudenīgā, kas pavisam noteikti varēs pretendēt arī uz valkāšanu ziemā, kā arī ticu, ka pienākot vasarai, derēs arī tai.
Mokume gane tehnika kombinēta ar tukšo pērļu tehniku, finālā radot apjomu un mazliet zeltaina mirdzuma.
Spēlējoties ar pārpalikumiem, tiku pie vēl viena uzpūsta ziloņa ar abstraktu motīvu.
Līdz rotas kopā likšanai vēl daudz ko var izdomāt un vismaz trīs reizes pārdomāt, bet visādi citādi ir tik labi atkal ķerties pie darbiem.
Ceru, ka arī jūsu oktobris iesācies priecīgi!
Lai silti!
Glīti! un kas notiks ar pelēcīti?
Tas pelēcītis ir ļoti nosacīti pelēks, vairāk zeltīts ar haki nokrāsu. Grūti pateikt, bet par pelēci es viņu noteikti nesauktu. Kas ar viņu būs? Nezinu, varbūt brīvs būs, varbūt nebūs. To zinās tad, kad rota būs gatava.
Šis atkal ir “mīlestība no pirmā acu skata” vērts. Gaidu ar nepacietību iznākumu.
Paldies! Ceru, ka man sanāks.