Jau gribēju te atstāt mazu zīmīti, ka vakardien bija hokejs un dusmas tika mērītas skalā no “1 līdz Daugaviņš”, kā rezultātā dienas ieraksts izpaliks, bet, kamēr miegs nenāk, vai tad man griestos skatīties?
Siltais laiks vieš savas korekcijas un mājās pasēdēšana kļūst arvien neiespējamāka. Diena tiek jaukta ar nakti, bet ziloņi pacietīgi gaida, kad tad es tomēr nākšu. Nākšu ar viņiem paklusēt.
Paklusēju arī. Mazliet.
Turpinu eksperimentus un pārbaudu sevi, cik tad daudz varu panākt ar vienu irbulīti, asmeni un adatu. Ja ar to pirmo daļu problēmu nav, tik vien kā neatlaidība, tad pie aizpildīšanas ar krāsaino plastiku vēl jāpraktizējas. Galu galā sanāk tāds aizrobežu etno krāsu salikums.
Vienīgais šādu darbu veidošanas mīnuss ir tāds, ka to var neatgriezeniski sabojāt jebkurā brīdī un ir jābūt pilnām saujām pacietības, lai pēc katras neizdošanās sāktu vēlreiz. Nē, to vidu es nesabakstīju ar pirmo reizi. Ar otro arī ne.
Lai kā tur arī būtu, ticu, ka kādu dienu es atkal būšu čaklāka un virtuvē tēju vārīšu biežāk.
Saulē karstā vēsu prātu!
Šis ir burvīgs! Nu ļoti.
Es vienmēr brīnos – kā Tu vari radīt kaut ko tik skaistu! :)
Es arī brīnos :)