Vēl pavisam svaigā atmiņā ir brīdis, kad Nils paziņoja, ka tā, kā ir, būt nevar un ka lauķim ir pienācis brīdis pārstāt mieloties ar galvaspilsētas smalkajiem salātiem, par to nemaksājot. Sak, tautieši, laiks piedeklarēt to savu dzīvesvietu tur, kur tā ir.
Šķēpi lūza, diskusijas uzņēma apgriezienus, karikatūristi asināja zīmuļus, tauta spīdēja asprātībās, bet es pie sevis klusi domāju, ka vienīgais iemesls, kāpēc nesteidzos veikt attiecīgās formularitātes, ir vainas apziņa. Ir pagājuši jau divpadsmit gadi un es esmu te, bet mana dzimtā pilsēta kā pamests bērns. Nodokļus, kuri aizceļo uz manu pilsētu, uztveru kā sāpju naudu, kā tādu kompensāciju par savu neatgriešanos, lai vismaz maniem vecākiem tiek. Lai tiek tiem, kas tur dzīvo.
Tik tālu viss būtu romantizēti un sentimentāli skaisti, ja vien.. bet nav. Tā nebūtu nekāda Malēnija, ja tur gaismu ar maisiem istabās nenestu, ja tur visu no otras puses nedarītu. Tā nebūtu nekāda Malēnija, ja tur ceļu salabotu tā, kā tas jādara, nevis norautu asfaltu un neliktu to atpakaļ gadu. Tiesa gan, elegants ātruma ierobežojuma veids. Patiesībā, nekas nav jāierobežo, neviens caur pilsētu pa izdangātu grants ceļu tāpat ātri pabraukt nevarēja. Kas bijis, bijis, līdz augustam uz pilsētas svētkiem pabeigs, tikai nav zināms, kurā gadā tas būs.
Amerikāņiem ir tas teiciens, ka ar sevi jāsāk. Manuprāt, Alūksnes domē to kāds ir pārpratis un patiešām sākuši ar sevi, proti, lielo kungu pagalmi ir sakopti un nobruģēti, kundzes kafiju labākajās padomijas strādāšanas tradīcijās ir padzērušas, bet tikmēr parastā tauta lauž kaklu un strebj lētāko melno tēju.
Tā ir ēka iepretim Alūksnes novada domei. Savulaik tajā bijusi namu pārvalde, vēl kaut kad izmitināta mūzikas skola, vēl kādu brīdi dzīvojies tūrisma un informācijas centrs, bet tagad šajā ēkā salikti visi “dzīves pabērni”, nevalstiskās organizācijas un, uzmanību, invalīdu biedrība. Palabojiet mani, ja tieši viņu telpas nav otrajā stāvā.
Tagad paskatieties uz bildi vēlreiz!
Cik atceros, tā palodze tāda apskrandusi ir jau gadus piecus. Nav neviena saimnieka (un pilsētā arī nav saimnieka!), kas to salabotu. Un neuzdrošinieties man teikt, ka nav naudas! Neuzdrošinieties! Izlasiet līdz beigām un tad, ja vēl būs dūša, tad gan..
Jā, jūs nepārskatījāties, tā ir uzbrauktuve. Divi pussagruvuši koka dēļi, viens ielauzts. Tas viss turas uz kāpnēm, kuras atgādina zobārstu neredzējuša večuka zobus.
Šādos brīžos man sažņaudzas sirds un gribas visiem tiem domniekiem uz nedēļu ieģipsēt pa kājai, iedot kruķus, kādam abas un iesēdināt ratiņkrēslā, lai pabauda sava darba slinkuma un nolaidības augļus. Lai pabauda tad to kafiju. Lai pabauda, kā ir sākt ar sevi.
Kamēr tauta lauž kaklu uz šādiem trotuāriem, pilsētas domē ir iegādāts apavu pucējamais aparāts, kurš izmaksājis akurāt 700 eiro (!). Tā Malēnijā pieņemts sākt ar sevi. Galvenais jau, lai kurpes būtu tīras, vai ne?
Skarbi! Un piekrītu par kruķu un ratiņu iedošanu uz nedēļu – dienu neizturētu!!!
Mums Kurzemes puses novada avīzītē ir tāda rubrika – “Karstais telefons”, kur visi, kam sirds pilna var publiski izteikties par dažādām nejēdzībām. Nezinu, vai Malēnijas mēdijos šo var iedabūt kā oficiālu viedokli, bet mans ieteikums ir tieši tāds -aizsūti šo vietējai avīzei. Gribu ticēt, ka ne Tu vienīgā saskati šīs aplamības. Ja ne ko vairāk, tad vietējai varai vismaz nāksies paskaidrot. Vismaz mūsējie diezgan nervozi gaida kārtējo “Karsto telefonu”.
P.s. Tev labi sanāk tādi raksti. Uzrunā.
Nesaprotu, kā Tu spam sadaļā iekļuvi.
Paldies. Redz, ar to avīzi ir tā.. kā nu lai zina, kura partija to sponsorē? ;)
Stulbākais ir tas, ka visi to zina, visi to ikdienā redz. Kas tas es, ik pa laikam tikai aizbraucu un redzu, cik tālu kas sastrādāts. Cerēšu naivi, ka līdz kādām ausīm šis būs nonācis un viņu klusēšana būs zīme tam, ka tiek jau sastādītas tāmes (ak, naivā)..
Skarbi gan, bet to saprot tikai tad, kad pats saskaras ar kādām kustības ierobežojošām grūtībām. Es ļoti labi zinu, kā ir ziemā palikt mājās ar lauztu kāju un gaidīt, kad kāds nāks. Un cik labi bija, ka bija kas atnāk.
Un zinu, cik grūti ir pārvietoties ar kruķiem, ja jātiek kur augstāk vai tālāk, bet nav kas aizved. Mani skumdina tas, ka nauda tiek tērēta bezjēdzībām, bet netiek atlicināts tāds mazums, lai citiem, kuriem patiešām vajag, dzīve būtu ērtāka.
Tieši tas pats arī ielas pilsētā. Kā nesaimnieciskas rīcības karogs. Kā viņiem nav kauna.. es nesaprotu.
P.S. Šīs mājas pagalms gan ir izremontēts, bet tur netiek čiekuru vārdi minēti. Kādas dāmas nopelns. Bet kam pagalms, ja cilvēks līdz tam normāli netiek. Kā arī man negribas, lai tā būtu kārtējā attaisnošanās Rīgas satiksmes stilā, kad viņiem ieteicu uzspodrināt tēlu Rīga 2014 laikā, bet viņi man attieca, ka esot viņiem viens vēsturiskais vagoniņš tūristiem.. nožēlojami. Ir daudz lielāki darbi, kas nav padarīti un to ar vienu pleķi neaizmālēsi.
P.S.2. Skumji tas viss.
Jā, es arī zinu, kā ir palikt uz laiku ar kruķiem. Un tiešām skumji, ka dažkārt citas lietas šķiet svarīgākas.
Patiesībā Dārza ielai, kas ved gar Sabiedrības centru, patiešām ir izstrādāts tehniskais projekts un jau izsludināta iepirkuma procedūra, kas nozīmē, ka šai posmā gan iela, gan arī safotografētā ietve tāda kā šobrīd, ilgi vairs nepaliks. Savukārt uzbrauktuve šai ēkai taps ar fonda ziedot.lv atbalstu. Un šie darbi – ielas, tai skaitā ietves, rekonstrukcija un uzbrauktuves izveide plānota vienlaikus. Un jā – invalīdu biedrības telpas tiešām nav 2.stāvā, bet pirmajā. Ar Sabiedrības centru un organizāciju ikdienas dzīvi tajā labprāt Jūs iepazīstināt var Dzintra Zvejniece.
Pilsētā ir daudz darāmu darbu un daudz arī padarītu. Nav iespējams visu paveikt vienlaikus – ar kaut ko ir jāsāk. Šogad viens stūrītis, nākamgad otrs, vēl pēc gada trešais – un pagalms būs sakopts. Tas tā – pārnestā nozīmē. Jārēķinās arī ar finansējuma pieejamību. Pašvaldībai šobrīd ir daudz izstrādātu tehnisko projektu ielām, taču tās visas nevar izbūvēt vienā rāvienā. Par to, kādas būs tuvākās ielu rekonstrukcijas, var izlasīt šeit: http://www.aluksne.lv/Aluksnes%20Novada%20Vestis/anv_2014/ANV_Aprilis.pdf
Jāsiltina arī izglītības iestādes gan pilsētā, gan pagastos – tieši tagad tas notiek Liepnas vidusskolā, Alūksnes novada vidusskolā, vēl 3 iestādēm projekti iesniegti, nākamajām – jau apstiprinātas idejas. Jo – šobrīd Alūksne vairs nav tikai pilsēta, tā dzīvo savu dzīves ritmu kopā ar 15 novada pagastiem un Alūksnes novada pašvaldībai jārūpējas par visu novada teritoriju.
Paldies par viedokli!
Nu tad beidzot – paldies par atbildi un reakciju!
Par Dzintras veikumu saņēmu aizkadra vērtējumu, kad iztaujāju, kas šajā ēkā atrodas tagad. Atzinīgu vērtējumu un tas priecē. Tas ir apsveicami un iepriecinoši, bet par ielām nepiekrītu. Ja tas viss nebija “plānots” vienā rāvienā, tad kāpēc tika norauts vienā rāvienā? Nevar taču noliegt faktu, ka asfalts tika noņemts gandrīz lielākajā daļā pilsētas un pirmā kārta ir uzlikta, kā arī jau sabojāta lielākajā daļā pilsētas. To tak nevar noliegt, vai ne?
Priecājos arī lasīt, ka ļoti daudz kas tiek plānots, bet tomēr man interesē – kāpēc tas apavu pucējamais? Tas arī iepirkuma kārtībā? Es saprotu, piesienos, bet nesmuki taču.. Ja ar finansējumu ir tā, kā ir, tad vēl vairāk – kāpēc? Dzīres mēra laikā? Ja nav maizēs, ēdiet kūkas?
Tad jājautā, ko Alūksnes dome ir darījusi visus iepriekšējos 20 gadus?
Alūksne jau notiek ačgārni. Labas trotuāru flīzes aiziet nezināmā virzienā, bet varēja kaut vai salabot to kas redzams foto. Parkā 4 soliņi novietoti par kopējo summu 3000 latiņi. Turpināt var bez gala, bet vai ir vērts? Un to ko saka Aploka-atrakstīties jau vienmēr protam
Skumji, fakts
Pašiem par sevi kauns un pretīgi nav? Nožēlojami, ka uzbrauktuve invalīdiem top par saziedotiem līdzekļiem, tajā paša laikā pašva;dībai nopērkot kaut ko tik ekskluzīvu kā kurpju tīrāmo mašīnu. Tā tāda nabagu mentalitāte – nav ko ēst, toties nokārtojamies zelta podā. Man kaut kā neērti par sevi jūsu (pašvaldības) dēļ.