Ja būtu 1999. gads un būtu jāsalīdzina, es teiktu, ka viņi ir kā Kārlis no 11.b klases. Zinu, ka spēlē basketbolu, spēlē labi, esmu bijusi dažās spēlēs un tas arī viss. Zinu, ka tāds ir, zinu, kā izskatās, bet vairāk neko. Tieši tā man bija ar Bon Iver. Zināju, ka ir, zināju, kā izklausās, spētu atšķirt no citiem skaņu pūlī, bet ar to viss mans „zinu” arī apstātos.
Brīdī, kad albuma dziesmas viena pēc otras ieplūda ausīs, kairinot visus kanālus, es sagaršoju rudeni. Tādu rudeni, kurā jāapsēžas uz palodzes, ja palodze to ļauj, līdzi paņemot segu un kādu brīdi tur jāpasēž, kožot sārtākajā no āboliem, un, cik vien tālu iespējams, sekojot līdzi gājputnu spārnu vēzieniem. Tā tas garšo. Garšo pēc putnu klaigām, pēc vēja, pēc tējas, pēc siltuma un saules.
Garšo pēc siltuma solījuma atgriezties, un rada vēlmi apskaut un pieglausties.
Tā es to jūtu.
Bon Iver albums Bon Iver.
Gardu vakaru!
P.S. Vai pamanījāt, ka arī ziloņi tērpušies rudenī?
P.S.2. Ja kaut kas no lapas pazūd, nesatraucieties, es te mazliet piekārtošu.
riktīgs rudens! :) :) :) Paldies!
Arī man ir dziesma, kas asociējas ar rudeni. Laikam jau pateicoties Dolana filmai “Es nogalināju savu māti”, kurā ir satriecoši skaista rudens aina. Te arī manis pieminētā aina un Surface of Atlantic dziesma No Sleep, Walk: http://www.youtube.com/watch?v=FnFXN0zGGZM
Kad izlasīju salikumu: filmas nosaukums + satriecoši skaista rudens aina, patiesi sasmējos. Laikam dēļ kontrasta.