Gastronomija

Kamēr lejas stāvā tiek plānots rītdienas brauciens uz Le Mont St. Michelle, atļāvos uz mirkli nozust, lai paspētu pirms miega ierakstīt kaut ko jums.

Runā, ka jūspusē šodien snidzis, taču vienīgais, ko varu par mūsu pusi teikt – te joprojām staigā saule pa zemes virsu un mēteli tā arī šodien neaizpogāju. Mazas pusdienas ieturējām pie dabas, sēžot skvērā pie pilsētas domes un ļaujoties saules staru glāstiem. No rīta pirktā bagete ar gaļas šķēlēm un kazas sieru.. mmm… jau kopš bērnības visiem zināms, ka laukā viss garšo labāk.

Par sieriem arī mazlietiņ stāsts.
Kad vakardien vakarā pēc vakariņām ķērāmies klāt saldajam, mirkli pirms tam vēl uzkodām kaut ko no sieriem. Kazas sieru, kamambēru un vēl ko tādu, ko mana mīļā čirka nodēvēja par to, kas garšo pēc govīm. Pieļauju, ka doma nebija visai glaimojoša, taču tik un tā piekritu pagaršot. Nezinu, kur tās govis bija paslēpušās, bet siers garšoja lieliski. Arī kazas siers un kamambērs, par kuru nezināju vienu faktu. Ar laiku, kad tas it kā vairs nav tik svaigs, tas kļūst nevis cietāks, bet gan mīkstāks. Attiecīgi arī smarža kļūst intensīvāka un to vairums cilvēku no citām zemēm sāk dēvēt par smaku.

Arī šodien, kad iegājām nelielā hallē, kas līdzinās tirgus paviljonam, iepletu acis no tā sieru daudzuma. Liela daļa gan no tiem izskatījās tā, ka tos labāk nemaz neēst un pelējuma kārta apetīti ne tuvu nerosināja. Iegādāju arī es vienu nelielu ritulīti kazas siera ar šalotes sīpoliem.

Vēl vairāk acis iepletu, kad šajā pašā hallē pamanīju, no kādas naudas summas jāšķiras, lai iegādātos labu gaļu. Centrāltirgus labumi tādos mirkļos šķiet teju vai par brīvu. Tā kā jūsu ierosinājums vakardien bija nogaršot pēc iespējas vairāk franču ēdienus, tad varu teikt – šī zeme man vienu dienu varētu kļūt bīstama un tā būtu apvienojama tikai ar sporta kluba abonementu.

Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, kādreiz biju iedomājusies, ka ārpus Latvijas nemaz dzīvot nespētu un tas viss tikai un vienīgi viena iemesla dēļ – man nebūtu ko ēst :D Ziniet, nemaz nezināju, ka es varēju tik ļoti kļūdīties. Lai kur arī esmu bijusi, ēdiens nu ir tā lieta, ar kuru man bijušas vismazākās problēmas. To izgaršoju līdz pēdējam kumosam gan Indijā, spēju izbaudīt arī Vācijā, nekādu problēmu man nav bijis ne Dānijā, ne arī te – Francijā un kur nu vēl citās zemēs, kurās esmu bijusi. Cepti kartupeļu un štovēti kāposti manām garšas kārpiņām laikam jau sen nav nekāds dievu ēdiens.

Piedodiet varbūt par to, ka šis stāsts ne tuvu nav tik aizraujošs, vai gards, taču īsumā gribēju tikai pateikt, ka man joprojām iet labi un esmu priecīga, ka vienam sava atvaļinājuma posmam izvēlējos tieši braucienu šurp.

Lai silti un gardi sapņi!
Viens ļoti silts sveiciens ģimenei un manai Gaismiņai. Kniš.
Iekš foto šodienas matu pinums un sieri.