Geto stāsts

Tuvāko draugu lokā ir joks par to, ka visi tie, kas pamanījušies tomēr izceļot no Avotielas rezidences, ja vien nepamet valsti, tad tālākais, kurp spēj pārvākties, ir apmēram viena vai divu kvartālu ietvaros. Lai lieki neiespringtu arī par sporta kluba, skaistumkopšanas salona, atpūtas, vakariņu, teātra vietas izvēli, robežlīnija tiek novilkta tieši līdz ar Lāčplēša ielu, iezīmējot robežu mūsu geto. Tur tālāk iet var tikai svētdienās un arī tad – tikai līdz Blaumaņa ielai. Esam izvedojuši sev tādu kā republiku un viss, kas ir ārpus tās, rada pietiekami lielu diskomfortu, vai arī sajūtu, ka esi nonācis pavisam citā pasaulē. Pasaulē, kas ir skaļa, parasta un visnotaļ neizskatīga.

Vakarnakt, kad spērām soli ārpus mūsu geto robežām, jāteic, ka tā bija sliktākā izvēle, kāda izdarīta pēdējā laikā. Var jau sūroties, ka pirms gada vai vairāk pilsētas vecā daļa vēl bija ko vērta, bet aiztaupīšu žēlabas un tikai kārtējo reizi apstiprināšu savu pārliecību, ka cena un attālums ir labākie šķēršļi, kādus iespējams likt, lai visnotaļ dabīgā ceļā atsijātu šīs abas pasaules un lai mūsu geto nonāktu tikai tie, kuriem nav slinkums izrauties to tās pliekanās burzmas, kas deldē, piešmucē un piespļauda bruģi.

Izmetot to vilšanās loku, mierinošā sajūta atgriezās tieši pie robežas.
Sajūta tāda kā atgriežoties mājās.

Labrīt! =)

Published by

Kni

Love yourself more

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.