Gribu kartīti.
Īstu.
Tādu ar roku,
lai rokraksts ar laiku vīstu.
Gribu ar roku.
Gribu.
Īstu.
Gribu kartīti.
Īstu.
Tādu ar balsi
Nezinošu
Sveikt nemākošu
Īstu!
Gribu kartīti.
Gribu.
Īstu.
Gribu kartīti.
Īstu.
Tādu ar roku,
lai rokraksts ar laiku vīstu.
Gribu ar roku.
Gribu.
Īstu.
Gribu kartīti.
Īstu.
Tādu ar balsi
Nezinošu
Sveikt nemākošu
Īstu!
Gribu kartīti.
Gribu.
Īstu.
Lieliski!
man laikam būs jānopērk kartīte!
Bet zinu kur varētu būt problēma? Man ar roku vairs tik skaisti nesanāk kā agrāk. Pie tā, protams, var vainot (nu ja gribas kādu vainot) datoru un tā ietekmi uz manu ikdienu.
Tas viss būtu skumji,ja vien šodien nebūtu sevi emocionāli glābusi ar kārtīgu izbrīnu un smiekliem!
Par ko tad es tā izbrīnijos un smējos? :)
Par to, ka gandrīz pēc 2 nedēļu prombūtnes no darba, kas pavadīta laukos un omes/mammas maigajos un rūpīgajos “apskāvienos”, šodien mani pirksti klupa pār katru otro klaviatūras taustiņu. Izrādās, ka man pietiek ar nepilnām 2 nedēļām, lai atrastu no datora. Tagad ir vakars un viss kārtībā – varu atkal drukāt neklūpot!
Pa īsto! ;D