Mans rīta stāsts bija šāds:
To, ka ietve gar darbu nebūs tīrīta, nojautu, bet ka būs TĀ (zem ceļgala!), i prātā nenāca.
Skatos, pa priekšu iet vīrietis un rok taku. Filigrāni. Kā ar nazi.
Nopriecājos un tik speros tālāk, līdz saprotu, ka takai tūlīt būs gals, jo vīrietis ļoooti tālu nav ticis.
Palaiž mani garām, nostājas ar lāpstu takas malā un jautā:
“Hу а как дальше, заячик?”
Kak kak.. вот так un aizlēca zaičiks pa kupenām :D
Lai silti un lai Arēnā labi skan.
:) Jūtu līdzi! :)
Ai, šis bija jauki un onkuls bija jauks. Viņš jau to ar līdzjūtību =) Nobridos tā, ka maz neliekas, bet smaids nenozuda ne mirkli. Gribējās tā vien apsēsties un izsmieties no sirds. Nu kur tāda ironija! Cīņa ar sniegu :D