Kad zvana kāds svešs numurs, vienmēr mazliet minstinos, jo nevaru saprast, atbildēt vai tomēr nē. Visvairāk mani sajūsmina atbildes uz jautājumu: “No kurienes Jums mans numurs?”
“Mums dators izskaitļoja!”
“Nu tad varbūt arī tam datoram skaitļotājam tos jautājumus uzdodiet.”
Atskan telefona zvans. Svešs numurs.
“Labdien, mans vārds ir Mirdza Strauja (vārds izdomāts).”
Pārliecinās par manu personību un jautā, vai man esot laiks.
Nu nav, bet saki, ko gribi.. nodomāju, skaļi neteicu.
Izrādās, ka Straujā Mirdza zvana no bankas un šiem priekš manis ir naudiņa. Jomajo! Bankām vēl ir nauda!
Esmu viņiem neinteresants klients, vienmēr atsakos no piedāvātajiem kārdinājumiem lielu naudas summu veidā un dzīvoju ar pārliecību, ka tērēju tikai to, kas man ir un līdz šim ar to ir pieticis. Straujā Mirdza tik nosaka, ka es jau labāk zinot savu situāciju, BET, ja tomēr pārdomāšot, tad lai dodot ziņu.
Briesmīgākais ir tas, ka ir taču cilvēki, kuri noteikti atkal pavilksies uz šādiem vilinājumiem un mierinājums, ka summa jāatdod 3 gadu laikā, var būt pat ļoti vilinoši. Bankas, jūsu bezkaunībai nav gala! Kad centos pie manas Inī noskaidrot, kāpēc banka tik uzbāzīga, saņēmu atbildi :D “Tev ir balta vēsture.” :D
No rīta epastā ienācās jautri pastāstiņi, kā ar šādiem zvanītājiem tikt galā. Bankām derēs šis:
Ja tev vēlas piedāvāt bankas kredītu, saki, ka nupat esi
iesniedzis dokumentus bankrota uzsākšanai un kāda naudas summiņa
tieši šobrīd lieliski noderētu. Pajautā: „Cik ilgu laiku es
varēšu naudu paturēt? Vai tā man kādreiz būs jāatdod, vai
varēs kā ar pārējiem aizņēmumiem, kurus es ņēmu pirms
bankrota?”
Hehe, labs! :) mani arii ilgi meeginaaja pierunaat uz krediitu, tagad pati priecaajos par savu izturiibu.. :D