Tirgus ir tā vieta, kur par komplimentiem un padomiem nav jāmaksā. Tos dod līdzi pirkumam kā pievienoto vērtību, kā iepakojumu, gluži kā maisiņu vai tūtu, kurā ieliek gan kartupeļus, gan burkānus, tikai atšķirībā no tā, ka par īstu iepakojumu vēl pajautās, vai Tev to vajadzēja, par šo neviens nejautā. Vienkārši dod, stūķē komplimentpadomu maisiņā visu iegādāto un grūž Tev rokās.
Sakarā ar to, ka gurķu sievas man divas, visus iepakojumus saņemu dubultā. Zin, drošspēcībai. Tā lai turās, lai pasarg’ dies’ kaut kas neizlīst, neizbirst un viss tiek droši nogādāts mājās.
“Jauniem cilvēkiem jāstaigā ar taisniem matiem,” teica gurķu sieva, kas vienmēr runā par deviņiem mēmajiem un, lai arī labdabīgi (viņasprāt), izšurī pa manu dzīvi kā pa savu kabatu. Acīm redzot, ausīm dzirdot, nebiju izdabājusi kundzes priekšstatiem par jaunu cilvēku frizūru atbilstību un katra mana matu sproga kairināja viņas acis. “Mazā, Tu tikai neliec ilgviļņus,” viņa turpināja “iepakot” jau tā sapakotos gurķus. Viens padoms bira pēc otra un likās, ka tie nekad nebeigsies.
Klausījos viņas runas plūdos un atgaiņājos ar to, ka pēc mēneša man jau būs 28 un esmu veca, tāpēc pensionāru priekšrocības, proti, sacirtotus matus varu atļauties. Kundze turpināja “zāģēt”, kamēr otra smējās par manu atgaiņāšanos.
Un tā ir vienmēr. Vienmēr kāds komentārs un vienmēr kāds savādi pasniegts kompliments, kurš dažkārt (tādos brīžos kā tagad, kad runāties gribas tikai ar dažiem, vai nerunāt nemaz) liek šaubīties, vai tikai to pašu, ko var iegādāt pie kundzēm, neiegādāties kur citur. Vietā, kur pirkumu iesaiņos ar smaidu un paldies.
Bet varbūt man jāmaina attieksme un jāsāk šī spēle, kas periodiski atgādina cirku, spēlēt līdzi.
Lai silti un saulaini!
