Kā jau iepriekš stāstīju, nedēļas nogalē atļāvos sevi lutināt.
Salutināju tik ļoti, ka uzdāvināju sev Imanta Ziedoņa “Trioletas” ar Aivara Vilipsona ilustrācijām. Atzīstos, tieši vāks man lika uzkavēties pie melnbaltās grāmatiņas un ieskatīties vērīgāk. Atšķīru uz dullo un grāmata mani “paņēma”. Tas ir apmēram tā – visi jautājumi zūd un nemaz nav nepieciešams pamatojums, kāpēc kaut ko vajag vai gribas.
Te būs viena noskaņai. /32.lpp./
Ir dzīve maziņš kafitērijs,
Kur reizēm gadās kāds mazs prieks.
To te jums saka vecais Džerijs.
Ir dzīve maziņš kafitērijs.
Un prieku jau neviens nav mērij’s,
Bet liels tas nav, tikai tāds nieks.
Ir dzīve maziņš kafitērijs,
Kur reizēm gadās kāds mazs prieks.
Šīvakara dj: Rudu. Pie viņas klausāmgabalu tad arī atradu.
Murr, paldies par kartiņu/zīmīti. Priecājos un smaidu!
dj rudu – o, jā, uzminēji vienu no manām bērnības sapņu profesijām. :)
Celiet spāres augstāk!! /Sel.
Par spārēm es neko.
Par Taviem Franca stāstiem gribēju Tev pateikt.
Nezinu, ko lai īsti Tev dod – žetonu vai ko citu.
Došu – paldies.