Kni virtuve

love yourself more

Iz arhīva: deminutīvu karaliene

Kad vakardien kādā forumā izlasīju, kā bābas par niekiem plūcas, atcerējos kādu stāstu, ko biju rakstījusi labu laiku atpakaļ. Tad nu re, te būs!

Aizklīdusi domās pārlapoju dienas notikumus. Ceļš līdz mājām patāls un autobuss jau brauc tikai tik ātri, cik tas brauc. Jau pavēls un gribas ātrāk tikt mājās. Domās secinu, ka kārtējo reizi nākas atzīt, ka neprotu reaģēt uz komplimentiem. Parasti sajūtos muļķīgi un, ja paveicas, tad nenosarkstu un pasaku ko sakarīgu. Ideālā variantā prāts tomēr nostrādā un atbilde “paldies” iznāk nesamocīta.

Tā nu es ceļoju domās, kad pēkšņi manu domu plūsmu pārtrauc blakussēdētāja, kas tieši tobrīd uzsāk sarunu pa mobilo tālruni:
Ko Tu aizmirsi?
Maizīti nopirkt?
Un tad vairs nav neviena gabaliņa?
Jā, es jau braucu pāri tiltiņam un drīz būs mana pieturiņa.
Es drīz būšu mājiņās.
Nu ja, netērē naudiņu. Drīz tikšu pie interneta.

Sākumā likās, ka sieviete runā ar bērnu, taču telefonā skanošā balss nebūt nebija bērna balss. Brīnums, ka viņa nepateica, ka drīz tiks pie internetiņa :D

Kur problēma? Problēmas jau principā nav, tikai man kaut kā liekas, ka pieaugušiem cilvēkiem deminutīvu (pamazinājuma forma) lietošana TIK biezā slānī ir nepieņemama, JO ne nu tas tilts pār Buļļupi tik mazs kā laipa, lai to par tiltiņu dēvētu. Ne arī pietura ir miniatūra, lai to sauktu par pieturiņu un visticamāk, arī tā daudzdzīvokļu MĀJA, kurā sievišķis dzīvo, nemaz jau arī nav mājiņa.

Iedomājieties, ja pieaudzis vīrietis teiktu: es vēl nopirkšu avīzīti un kafijiņu, un tad jau nākšu uz darbiņu…
Tas skan atbaidoši.

Labi, nav runa par mīļvārdiņiem, jo sirsniņa skan patiešām tūkstošreizes mīļāk un skaistāk, nekā teiktu – sveika, mana sirds! Manuprāt, tomēr ir jomas, lietas un vietas, kurām pamazinājuma forma nav ne tikai nepieciešama, bet arī skan muļķīgi, kur nu vēl no pieauguša cilvēka mutes. Pat bērni tā neuķinās.

Lai laba diena!

Atvilktne: No arhīviem
  • gerrda saka:

    Hehe, esmu dzirdējusi, ka demunitīva lietošana ir patiesībā slēpts maniakālisms. Tiem cilvēkiem esot noslieces uz ko tamlīdzīgu, bīsties uķinātāju! :D

    06/02/2010 at 12:02
  • saules_poga saka:

    “drīz tiks pie internetiņa….” Aaaaaa, kaa es sasmeejos. Vienmeer shitaa ukjinaataaju suga likusies mazliet ku-kuuu.. :) :D

    06/02/2010 at 19:08
  • kri saka:

    oi, kāds mīlīgs blodziņa ierakstiņš :)

    07/02/2010 at 21:33
  • Laura saka:

    man šermuļus uzdzen tādas sekretāres- Jums jāuzgaida mazu brītiņu! Varbūt tējiņu vēlaties? mums te arī cepumiņi ir :)

    07/02/2010 at 21:45
    • Kni saka:

      Tak latvietim viss maziņš. Ne velti, viņš negrib dārzu, bet “es ceru, kā kādreiz.. man dārziņš būs.. tur ziedēs man rozes un nesāpēs sirds..”

      Tiesa gan dažkārt liekas, ka plāni ir vienīgais, kas ir grandiozs. Izpildījums ir un paliek sīks.

      07/02/2010 at 23:08
  • vesper lynd saka:

    šo blogu uzgāju nejauši un ierakstu arīdzan…
    man gan šķiet, ka bailes no komplimentiem un deminutīviem varētu būt vāja pašvērtējuma pazīme. bet, tā kā bloga autoram ir iespēja svešu ierakstu neakceptēt publiskai vērošanai… :))) lai jauka dieniņa!

    13/02/2010 at 19:04
    • Kni saka:

      Vai tad es teicu, ka man ir bailes no komplimentiem? Bailes un neprasme reaģēt nav viens un tas pats, vai tad ne? Man nav bail, es tikai nezinu, ko tādā mirklī lai saka? Taču par deminutīviem man ir savs viedoklis un es pie tā turēšos. Pieaugušam cilvēkam nav jālieto visi tie uķi ķuķi vārdi TĀDĀ slānī, jo ne viss ir mazs. Kā jau teicu, tas tilts nav tiltiņš.. nav laipa, lai to sauktu par tiltiņu un paldies par jaukas dienas vēlējumiem, taču manas dienas nav nekādas dieniņas.
      Deminutīvu lietošana biezā slānī ir pieauguša cilvēka iesprūšana bērnībā.

      Lai Tev jauks VAKARS!

      13/02/2010 at 19:18

Leave a Reply