Kni virtuve

love yourself more

Iz arhīviem: Inga?

Tā kā šodien nav gluži labākā diena rakstīšanai un veselība arī nespelē līdzi, tad atļaušos paņemt kādu rakstu no arhīviem, kaut vai par godu tam, ka rītdien divi ziloņi tiks pie sava jaunā saimnieka. Stāts par tikšanos pie operas.

Kad grabuļi un knibuļi ir gatavi iziet tautās, tiek sarunātas tikšanās, lai kunde saņemtu savu “preci”. Tā nu es tā kā tāds rotu dīleris ar sarkanu kastīti ierodos uz tikšanos.
Vakar man bija sarunātas divas tikšanās – viena tāda veiklā un viena ilgāka ar pasēdēšanu, ideju apspriešanu un iespējmo privātstundu plānošanu.

Abas tikšanās norunāju vienā laikā ar sākumpunktu pie operas.
Par brīnumu tramvaja vadītājs/-a (nepaspēju ievērot, kas tad pie pedāļiem īsti sēž) noteikti bija amietieris/-re rallijā, centrā nokļuvu neticami ātri un nācās mazliet pagaidīt. Devos uzreiz uz norunāto vietu.

Gar operu (kā tāds sargs) šurpu turpu staigāja kāds jauns vīrietis. Traki zolīdi saģērbies: melnas bikses, tumši zils krekls, melna kaklasaite un melna vējjaka. Zolīdos tipus varētu iedalīt divējādi: (zolīts patiesībā raksta ar “s”, vai ne? Nav jau tik svarīgi)
Pirmais tips – zolīdais stilīgais. Tas ir tāds, kurš pat uzvalkā izskatās nevis bezpersoniski, bet ar savu stilu.
Otrais tips – zolīdais parastais. Pieklājīgs tips, taču pūlī pilnīgi napamanāms. Šis bija otrais variants.

Zolīdais parastais bija nemierīgs, ik pa laikam skatījās te pulkstenī, te telefonā. Un tam visam pa vidu vēl pamanījās periodiski ar aizdomīgu skatienu palūkoties manā virzienā. Tā šis staigāja šurpu turpu un atkārtoja visas iepriekšminētās darbības, līdz pēkšņi viņš nāk manā virzienā.

Viiiiii! Nē, nē, nenāc. Ko Tev vajag?!
Zolīdais parstais: “Inga?”
Jeijbogu! Kā šis zina manu vārdu!???

Es: “Jā?” It kā smejos, it kā smaidu un gaidu, kas nu būs tālāk.
Zolīdais parastais: “Sveika! Es esmu Andris. Mums bija sarunāts satikties.” =) (tas ir viņa smaids, ne manējais)
Man paliek jau pavisam jautri. “Nē, nebija viss” =) (šis gan ir manējais) “Tā būs bijusi kāda cita Inga.”
Zolīdais parastais: “Vai Tu nepateiktu, cik ir pulkstens?” Puisim noteikti liekas, ka viņējais rāda nepareizi, ja jau meitene pie apvāršņa vēl nav parādījusies. “Man uz septiņiem bija sarunāts.”
Es: “Tad jau vēl ir stunda!”
Zolīdais parastais: “Ai, nē, sešos.”
Es: “Nu tad 5 minūtes.”
Zolīdais parastais izskatījās tāds sabēdājies un aizgāja uz savu dežūrposteni. Eh… aklie randiņi.

Vīī.. nu i jociņi …
Viena jaunkundze jau nāca un atlika tikai sagaidīt otru, taču vientuļais zolīdais parastais staigāja šurpu turpu un gaidīja “Ingu”. Man pat palika žēl, jo arī 18:10 šī nebija parādījusies. A ko lai dara? Tāda ir dzīve.

Nez kas būtu bijis, ja zolīdā parastā vietā būtu bijis zolīdais stilīgais. Tad gan varētu jokus izspēlēt =P

Košu dienu!

  • Tincii saka:

    Vui! Šitā viena mana draudzene vēl tālajos komunaļņika laikos pārnāk mājās ar rozēm. Es, protams, prasu, no kurienes šai. Nez, viens svešinieks esot uzdāvājis. Nu man kaut kā neticās, bet tā arī bija. Viņam arī droši vien “Inga” neatnāca un tā nu puķes uzdāvināja pirmajai smukajai meitenei, kas gadījās pa ceļam. Žēl, ka Tavam zolīdajam nebija puķu – varbūt Tev būtu ticis, ko vāzē ielikt! :)

    26/04/2010 at 09:21
    • Kni saka:

      Tincii? Varbūt es izklausīšos augstprātīga un iedomīga.. un lai jau, ja tā, bet es negribētu saņemt ziedus, kas bija domāti citai, lai cik skaisti tie nebūtu, jo viņš jau tos ziedus aiz skumjām, varbūt pat aiz dusmām pret neatnākušo jaunkundzi… man tādus nevajag.

      26/04/2010 at 10:33
  • Tincii saka:

    es gan neatteiktos. skaidrs tak, ka citai, bet dāvana paliek dāvana. ne jau puķēs ir viņa skumjas vai dusmas, tās paliek starp viņiem. Un man, skatoties uz tādām puķēm, noteikti ilgi būtu, ko domāt, kas īsti notika un kāpēc puķes ir šeit. Sava veida iztēles kairinājums.

    27/04/2010 at 09:01
    • Kni saka:

      Manuprāt, nepaliek gan un sava daļa emociju tam visam nāk līdzi. Visas skumjas un dusmas tur pat gaisā plivinoties paliek un ziediem nāk līdzi. Tās puķes jau ir lemtas “nāvei”, jo tikai no sirds un ar mīļumu dāvāti ziedi vāzē ilgi stāv.

      Stāsts par kaktusiem. Kad tikko tikai sāku strādāt uzņēmumā, kurā strādāju šobrīd, uz dzimšanas dienu no citas nodaļas puišiem saņēmu 3 kaktusus. Katrs no viņiem dāvināja savu. Ārišķīgākais jauneklis pie manis nāca ar katusiņu, kas ziedēja un viņš nebeidza zīmēties – skatieties, manējās zied, bet jūsējie ir parasti. Ziedošais kaktuss nobeidzās pēc dažiem mēnešiem. Zied nokrita jau visai drīz, bet pats katuss sarāvās mazs un nonīka, lai arī tos visus laistīju vienādi. Lieki piebilst, ka tie divi katusi joprojām ir dzīvi un turpina augt. Loģiski, ka jauneklis savu ziedošo kaktusi dāvināja nevis tāpēc, ka man dzimšanas diena un ka viņš ar prieku nāktu mani sveikt, bet gan tāpēc lai pārspētu pārējos, jo viņu kaktusiņi izskatījās necili.

      27/04/2010 at 09:21

Leave a Reply