Atklāti sakot, šo atradu no arhīviem tikai tāpēc, lai kaut drusciņ padarītu šo vietni jautrāku, jo pagaidām nekā skaisti pozitīvā, ar ko jūs iedvesmot, man īsti nav. Tas, kas ir, to stāstīt nedrīkst. Turpinu iedzīvoties, ilgojos pēc kino, pavasara un viena gājiena uz tirgu.
Rakstīts gan šis garadarbs krietni pasen. Kaut kad studiju laikā ar vieglu dusmu pret veikala ikdienu.
Pircēji ir ļoti dažādi. Nu gluži kā alfabēts. Katram burtam ir gan savs skaņas, gan rakstiskais atveids. Tā arī pircēji dažādi gan pēc skata, gan pēc „skaņas”. Tad nu mēģināšu tos salikt pa plauktiņiem, lai atspoguļotu manu skatījumu uz visu šo pasākumu.
Pamatiedalījums noteikti būtu VĪRIEŠI un SIEVIETES. Jā, jā. Tie ir divi pilnīgi atšķirīgi grupējumi: ja pirmie lielākoties iepirkties dodas ar mērķi un nepirks neko lieku un absolūti nevajadzīgu, tad to būtu grūti teikt par otro grupu, proti, sievietēm. Viņas pērk visu – ko vajag un ko nevajag, un jāatzīmē arī tas, ka viņas pērk bieži!
Par vīriešiem nav daudz ko teikt, jo šo grupu būs pagrūti iedalīt kādās apakšgrupās. Ja nu vienīgi var klasificēt kādus dažus tipus. To gan!
1) MANLŪDZUBIKSESUZMANI tips
Tā ir tipiskākā vīriešu īpašība. Viņi reti kad zina sava apģērba izmērus. Rodas sajūta, it kā visu, kas viņam mugurā, ir sapirkusi vai nu sieva, vai draudzene, vai māsa, vai pat muterīte! Pēdējais variants man liekas īpaši uzjautrinošs.. Kādēļ? Padomājiet, kā izskatās, kad 24.. 25.. 26.. 27.. utt. gadus vecs vīrietis pērk džinsa bikses kopā ar mammu.. un ja vēl mamma samaksā par šīm biksēm.. Briesmas! Es nepiederu pie tā cilvēku vairākuma, kas uzskata, ka vīrietim pašam par visu jāmaksā un vienmēr viņam ir jābūt tam, kas izmaksā! Man, piemēram, nepatīk, ja man kāds izmaksā (tas gan nenozīmē, ka to nedrīkst darīt… šad tad jau savu nepatiku varu pārvarēt).
2) ATLAIŽU DĪCĒJS/KOĶETĒTĀJS. Ha hā! Domā, ka ar šarmu nez kas ir panākams… šiem te lielākoties vienmēr gredzens pirkstā un viņi koķetē ik uz soļa. Jāatzīst, ka par atlaižu dīcējiem ir atsevišķs stāsts, bet par to vēlāk. Koķetētāji parasti sola visādus saldumus un citus labumus. Bet vai nav muļķis? Nu kāda jēga no 5 vai 10% atlaides, ja pēc tam šī summa jāiztērē pateicībā par iedoto atlaidi? Kur loģika?
3) BĒRNU AUKLES. Šie ir mīlīgi. Varētu likties, ka viņiem iedalīts tāds garlaicīgs uzdevums – pieskatīt bērus un nest iepirkumu maisiņus, bet šie vīrieši ir patiesi jauki. Jums būtu jāredz, kā viņi auklējas ar tiem bērneļiem.. vai arī ar vienu bērneli. Dažs pat pamanās paslēpes uzspēlēt un māmiņu par bremzi nosaukt, jo tā, redz, jau veselu stundu mēra kaut kādas lupatas, kuras viņai patiesībā nemaz nevajag.
Ko lai saka.. grūta dzīve tiem vīriešiem Latvijā. Tāpēc liksim uz brīdi viņus mierā un pievērsīsimies otrai grupai!
Turgeņevs esot teicis, ka ir trīs veidu egoisti: vieni, kuri dzīvo paši un ļauj dzīvot citiem, otri – dzīvo paši, bet neļauj dzīvot citiem, un, beidzot, trešie – paši nedzīvo un neļauj dzīvot citiem. Sievietes lielākoties pieder pie trešā veida egoistiem… Dažkārt šim vīrietim gribas nudien piekrist!
1) MANMATEMĀTIKUDZĪVĒNEVAJADZĒS tips!
Atcerieties, kad skolā kārtējo reizi bija jāmācās kāda jauna formula vai kāds cits rēķināmais gabals, vienmēr atradās kāds rēķināt nespējnieku bariņš, kas skaļā balsī apgalvoja, ka matemātiku viņiem dzīvē nevajadzēšot.. Maita dzīve, ņem un piemāna! Izrādās, ka vajag gan! Šajā ziņā grēko gan vīrieši, gan sievietes.. ne lasīt prot, ne rēķināt, bet skandalēt gan!
2) Скидочку можно? tips. Šie te ir īpaši kaitinoši un tā vien šķiet, ka šis vārdu savirknējums sācis aizstāt pieturzīmes. Jāpiebilst arī tas, ka šīs grupas pārstāvji nesaprot vārda NĒ nozīmi. Ja arī saprot, tad ar lielām grūtībām. Nu ko lai saka, prāta invalīdi!
3) ĻOTI SLIKTA ATMIŅA. Šīs grupas pārstāvēm ir tieksme sagrābties maksimāli daudz apģērba gabalu un tad ar izmisušu skatienu vērsties pie pārdevējas, un šim skatienam seko tik pat izmisis teikums: es vairs neatceros, kur tieši visu šo ņēmu.. Mīļā, klimpa! Nu tak neņem tik daudz! Ja jau atmiņa nespēj turēt! Ņem pa druskai. Parasti, šīs grupas pārstāvēm ir ne tikai slikta atmiņa.. patiesībā viņām nav spēka iznēsāt šos apģērba gabalus pa vietām.. tātad nespējnieces.. bet tas jau normāli, ja ņem vērā, kāda nasta viņai katru dienu nesama: tonālā kārta, mākslīgās skropstas ar acu plakstus velk pie zemes, kur nu vēl gēla nagi… arī sievietēm mūsu valstī grūti.
4) PAŠAI SAVA BODE! Šīs te draudzējas ar trešās apakšgrupas pārstāvēm. Galvenais ir maksimāli daudz sanest ģērbtuvē, bet, kas vēl svarīgāk, nekādā gadījumā neko nenest laukā! Kā tad citādi nodibināt pašai savu mazo modes bodīti? Ja paveicas, gadās izplesties pa divām uzlaikošanas kabīnītēm un tad var sākties lielie svētki. Arī prāta invalīdes!
Bet ko nu par tiem TIZLUMSNAVĀRSTĒJAMASLIMĪBA.. Ir tik daudz patiesi jauku cilvēku, kas spēj pelēku dienu padarīt krāsainu un jauku! Paldies viņu vecākiem, kas viņus ir izaudzinājuši par labiem cilvēkiem ar sirdi, atmiņu un saprātu.
Foto: www.retaildoc.com
Vislabākais ir lielpakaļas mammis, kas iedomājies, ka viņam jāiebāž savs dibens kā maximums 27.izm džinsās. Katru atnesto modeli nopēta un pasaka, ka “ko jūs man te nesat, tas taču ir par lielu” (jo pārdevējai ta acs ietrennēta uz apaļumu lieluma noteikšanu) un spītīgi mēģina ielīst tajā 27, lai arī visas vīles plīst pušu un tālāk par puscisku netiek…
Ārzemēs vēl ir tāds tips. PAŅEMŠUDAUDZBETPUSIMANNEVAJAG, tie ir cilvēki, kas uz kasi ejot nes desmit džemperīšus, trīspadsmit zeķu pārus, piecas bikses un sazin ko vēl. Stāvot rindā uz kasi paskatās uz visu un turpat kur stāv uz plauktiņa nomet septiņus džemperus, vienpadsmit zeķu pārus un trīs bikšu pārus, jo redz, laikam tomēr nevajag! :)
Es tā pārtikas veikalos pie kases šķiroju iepirkumu grozu, izmetot āra visu, kas nez kā tur iekļuvis un nav ieplānots :)
Ezz, nopietni? Un visu atstāj kaut kur pie kases, t.i., to visu, ko pēkšņi atzīsti par nevajadzīgu? Nokaunies. Ja šķiro, tad vismaz nes atpakaļ!
Es arī nokaunos… Reizēm lielos (bet tikai lielos!) veikalos atstāju preci, kur pagadās. Bet Jancis mani bar un ārstē par šito.
Kaunos jau kaunos, bet lielveikalā aizstiept visu atpakaļ prasītu tikpat daudz laika, cik patērēja salasot…
nu, tad ir vēl viens tips – PIEKASESŠĶIROTĀJI :) pēdējā laikā arī sevi pieķeru to darām, bet labāk pie kases atcerēties labos nolūkus “pirkt tikai to, kas vajadzīgs”, nekā mājās brīnīties, kas tas tāds, kāpēc un kas to pirka…
Pieļauju, ka PIEKASESŠĶIROTĀJI nekad nav strādājuši veikalā, tādēļ arī atļaujas tā darīt :) Es gan vidusskolas laikā humpalniekā tikai mēnesi pastrādāju, toties mācību par kārtību esmu guvusi pamatīgu. Pat līdz tādam absurdam, ka lielveikalā sāku kārtot citu sagāztās bundžiņas plauktos :D
Piekrītu, ka tas nav labi atstāt preci pie kases… es vienmēr ar žēlu un vainīgu skatienu “pūdzu” pārdevējai… bet tad vismaz pārdevēja paņems tās tonnas, kas sakrājušās dienas laikā un noliks vietā, briesmīgāk, manuprāt, ir, kad prece tiek iebāzta vienkārši kādā plauktā…
Es arī agrāk veikalā gāju ar attieksmi: tu esi pārdevēja, tātad tavs darbs ir salikt visu pa vietām, un nečīksti. Bet, kad mana mamma sāka strādāt veikalā par pārvedēju un pastāstīja “aizkulises”, saprotu, cik milzīgu papildu darbu pārdevējiem sagādā produktu vietā nenolicēji.
Bet atlaides… agrāk neprasīju, bet pēc tam, kad pašai bija apģērbu veikals, saprotu, kā veidojas cena un uzcenojums, tāpēc tagad vairs nekautrējos prasīt atlaides, īpaši ja pērku vairākas vai dārgas lietas. Un 90% gadījumu arī iedod.
Visas šīs izjūtas rodas tikai tad, ja ir strādāts veikalā, citādi to visu nemana. Studiju laiku strādāšana bodē varēja novest gan līdz smieklu lēkmēm, gan asaru jūrām, jo tas, kas nāk no pircēju puses, ir apbrīnojams gan pozitīvā, gan izteikti negatīvā izpausmē.
Kad tikko mani pieņēma darbā, jau pirmajā dienā nospraudu sev mērķi, ka kļūšu par veikala vadītāja asistenti. Nevaru ātrumā pateikt, kas bija iemesls tam, ka netēmēju uzreiz uz vadītājas vietu, taču asistentu būšana likās varena. Iespējams to ietekmēja notikums, kad stāvēju pie kases un kāds vīrietis burtiski ar putām uz lūpām cīnījās par atlaidi, nolikdams izvēlēto preci līdz pēdējam. To arī nevarēju saprast – kāpēc cilvēks tik ļoti cenšas nopirkt lietu, kuru nosauc par lupatu, lai gan tā bija pat ļoti kvalitatīva ziemas jaka. Tai bija kaut kāds sīks jo sīciņš defekts, kuru varēja mierīgi izlabot, pat neejot pie šuvējas. Loģiski, atlaidi nedabūja, taču izskandalējās gan.
Es par to nepārtraukto atlaižu prasīšanu…. Tas reāli strādā!!! Atlaidīti 5-10% var saņemt gandrīz jebkurā nepārtikas veikalā (vismaz pie mums PL).
Kā arī skatoties no pārdevēja puses (arī pati esmu bijusi pārdevēja), tas viņam kasē robu nedara, bet pircējam prieciņš. :)
Redz, Rudīt, par katru doto atlaidi bija jāizdrukā čeks un jāraksta paskaidrojums, KĀPĒC ir dota atlaide. Ja man nav pamatojuma (defekts utt.), tad atlaidi dot nevarēja. Iedomājies, ja 7 čekiem no 10 man būtu kas aizmugurē jāraksta – smukas acis.. baigi lūdzās.. utt. Tas nebūtu normāli.
Savukārt poļi iespējams ir gudrāki un to Tavu skidočku jau ar uzviju tur paredzējuši. Tā kā Tava atlaide un priekciņš par to iespējams ir māns.
Salīdzinot cenas te ir lētāk nekā LV. Līdz ar to rodas secinājums – poļu veikali uzliek mazāku uzcenojumu un atlaidi dod, bet LV veikali uzliek 10 kārtīgu uzcenojumu un tāpat atlaidi nevar iedot. Nevienā acī nevainoju pārdevējus, bet to sistēmu kopumā.
Ciest nevarēju tos skidočku prasītājus. Beibe dārgā kažokā, bet kļančī -5%… Un redz, mums vismaz bija “plāns”, kurš jāpilda, un no visa, kas gāja pāri maksāja piemaksas pie algas. Kurš gan naudu no sava maka tapat vien laidīs ārā?
Protams, tā sieviete kažokā nopirks to preci arī bez atlaides, jo neiet jau runa par maka biezumu. Vienkārši pats par sevi fakts, ka ir patīkami, ka tev iedod atlaidi. Tā sieviete saņemot atlaidi nākamreiz atnāks un iztŗēs šajā veikalā dubultā daudz naudas, un ieguvēji būs visi ar pārdevēja, kam algai pieskaitīsies procenti. Runa jau irt tikai par attieksmi.
Gribas jau domāt, ka atnāks un iztērēs, bet mums šitie kažoku ļaudis vienmēr nāca ar vienu un to pašu gājienu. Kļančī atlaides un izdomā veidus, kā šmaukties. Lidija – absolūti spilgtākā persona. Atlika pateikt šo vārdu, kā viss veikalu tīkls jau zināja, par ko ir runa. Nez, vai šī joprojām uzdarbojas.
Vienmēr pirkās kaudzēm un bieži atlaižu laikā. Pagāja laiks, kā Ļidočka po žizņi stiepa kaut ko atpakaļ, ko tādu, kā vairs sen nebija sistēmā. Vai arī sapirkās, tad pēc pāris dienām nāca. No sērijas, vienreiz uzvilka, pasākums cauri – še, es vairs negribu. Un vienmēr viņai vajadzēja atlaidi un kasīties par šo un to. Atceros, kā reiz atnesa pēc vasaras sezonas novalkātas linu bikses, paziņojjot, ka tās ir brāķis. Teicu, lai iet un taisa ekspertīzi. Negāja, svoloč! :D Tas ir vienīgais cilvēks, kuru es zināju, kurš tik cītīgi glabāja katru čeku, bet tad, kad gribēja nošmaukt, nogrieza no čeka nost datumu, kad prece iegādāta. Tādi, lūk, pīrāgi. Atlaidēm domāts tirgus. Somu ļaudis nedomāja, ka man latviešiem atlaides jādod. Latvieši vienkārši neprata gudri pirkt un tagad arī neprot. Pērk lēti, dārgi labo. Priekā!
Viņiem atlaidi vajag principa pēc. Es principa pēc tādiem nekādas atlaides nedevu. Bij klientu kartes – nodormē, un saņem, cik esi sapelnījis.
Ianākot pirmo reizi veikalā, pircējam noteikti nebūs tādas klienta kartes. Taču ja pārdevējs iedos atlaidi, tas atstās tikai labu iespaidu.