Kni virtuve

love yourself more

Izzināt sevi

Esmu pētniece.
Izpētes objekts – es pati.
Jau vairākas reizes esmu ievērojusi, kādas sajūtas mani pārņem, ejot pa Avotu un Ģertrūdes ielu. Kāpēc tieši šīm? Abu divu galā ir baznīca. Sajūtas? Kad eju mājās ar smagu somu un pārgurusi, paskatoties tālumā uz baznīcu Avotielas galā, paliek vieglāk, jo rodas sajūta, ka līdz mājām palicis pavisam maz un smago nastu varēs nolikt koridorī uz grīdas. Domāju, ka ar reliģiju šai sajūtai nav nekādas saistības, taču baznīca tālumā rada it kā tādu optisko ilūziju, ka tas posms, kas vēl ejams, ir niecīgs. Koncentrējoties uz baznīcu kā mērķi, visas tās daudzās ielas, kas vēl jākursto, liekas tikai dažas un ka mājas jau būs tūlīt tūlīt..

Līdzīgi ir ar iešanu pa Ģertrūdes ielu. Eksperimentam uzsāciet iešanu pa Ģertrūdes ielu no Čaka ielas un, skatoties tālumā, redzēsiet Ģertrūdes baznīcu, taču to, ka lai līdz tai tiktu, jums būs jāšķērso Čaka, Barona, Tērbatas un Brīvības iela, jūs nejutīsiet. Liksies, ka tas ir viens sīks posms, viens kvartāls.

Tad es domāju, ka šo varētu attiecināt uz dzīvi, uz apceri par dzīvi. Vai šis nevarētu būt labs praktiskais/eksperimentālais pierādījums tam, ka, ja zināms mērķis, kurp dodies, ja mērķis ir “acu priekšā”, virzīties uz priekšu ir vieglāk?

Tā es turpinu sevi un savas sajūtas izzināt.
Iesaku arī jums, bet neaizraujieties. Nemēģiniet “sapūderēt” sev smadzenes par to, kā tur nav, jo, kā mana pieredze rāda – sev ieskaidrot un iestāstīt var daudz ko. It sevišķi to, kā nemaz nav.

Lai gan neesmu Robija apjūsmotāja, šī dziesma viņa izpildījumā man pat ļoti patīk. Tāds zaļumballes piesitiens =) Laikam palieku veca, velk uz tādu kantrī stila mūziku (smejos)

The Killers dziesmas oriģināls atrodams te.

Leave a Reply