Kni virtuve

love yourself more

Ja nu tas, kas ir tagad

Iedomājies, tu gaidi un gaidi to savu laimi, bet šīs kā nav, tā nav.
Vakardien sēžot pie tējas krūzes, manī pēkšņi radās jautājums (kas beidēja), bet ko nu, ja tā laime ir tagad? Nu tas stāvoklis, kāds ir tagad, pat ja nav apmierinātības un mūžīgs jautājums: “Bet kāpēc tā un par ko?” Jo kā gan citādi? Cik lielai jābūt tai laimei, lai tā vilktos šurp veselu mūžību un nespētu jau gadiem atnākt? Ja nu tas, kas ir tagad.. stulbi.

P.S. Koelju darbu citātu zinātājus laikam lūgšu labāk paklusēt. Nesadosies pasaule rokās.. tiešām nē.

Atvilktne: Vakara čuksti
  • Elīna saka:

    Trāpīts manu sajūtu desmitniekā.

    11/10/2013 at 09:04
  • Dina Preisa-Stašāne saka:

    Man lielākā laime ir atmiņās. Nespēju to identificēt tagadnes brīžos. Tikai un vienīgi – atskatoties atpakaļ. Laikam kaut kāds defekts :D

    11/10/2013 at 10:03
  • Laila saka:

    Tieši pirms mirkļa lasīju šo: http://domatajs.lv/ka-atrast-laimi/

    11/10/2013 at 10:04
    • Kni saka:

      Lūk, lūk, tieši no tādiem tekstiem man ir alerģija. Viss tas sākums ir zināms, turklāt, tik stereotipiski izspriests un būtībā ūdens, derīga vien pēdējā rindkopa un no tās divi teikumi: “Tikai, izprotot dzīvi un savu misiju, cilvēks sāk izjust sajūtu, kuru sauc par laimi. Jo vairāk jūs izpratīsiet dzīvi un sevi, jo laimīgāki kļūsiet.” Bet citādi paldies!

      11/10/2013 at 17:42
  • Signe saka:

    Man līdzīgi kā Dinai – to, ka brīdis/diena/cits laika posms ir bijis laimīgs parasti tā īsti spēju novērtēt vien retrospektīvi. Protams, ir arī izņēmumi, piemēram, kad dalos savā priekā vai dalu draugu prieku. Vēl tikai mācos novērtēt un priecāties par to, kas man ir dots konkrētā mirklī.

    Pārdomām. Nesen lasīju, ka cilvēkam pamatā esot iespējami 3 laimīgas dzīves veidi. Pirmais veids ir “patīkamā dzīve”, t.i., hedonisks dzīvesveids, kurš arī visvairāk tiek propagandēts mūsdienu sabiedrībā, kad “es/man/mans” ir vissvarīgākais, otrajā vietā ir visu veidu baudas un viss pārējais tiem ir pakārtots. Otrais veids ir “labā dzīve”. Šo jēdzienu gan es izpratu vismazāk, bet, manuprāt, īsi to varētu raksturot kā klātesamību jebkurā brīdī. Nevis dzīvot pagātnē vai nākotnē, vai iedomu pasaulē, bet būt šeit un tagad. Angliski tas bija aprakstīts kā “knowing what your signature strengths are, and then recrafting your work, love, friendship, leisure and parenting to use those strengths to have more flow in life”. Trešais veids ir “jēgpilnā dzīve” jeb savu talantu un laika izmantošana augstāka mērķa vārdā. Visi 3 sniedz laimes sajūtu, bet pēdējie 2 ir salīdzinoši noturīgāki, jo mazāk atkarīgi no ārējiem apstākļiem.

    11/10/2013 at 11:32
    • Kni saka:

      Paldies! Šis ir racionālāk un labāk iet pie sirds.

      11/10/2013 at 17:43
    • Gicha saka:

      Šis tiešām ir labs. Vērtējumā saproti, ka dzīvo viegli patīkamu, teikšu pat mietpilsonisku dzīvi. Tad tas mani tiešām satrauc, jo visiem jau mums gribētos lidot augstāk… jēgpilnāk.

      14/10/2013 at 12:13
  • Dainis Gžibovskis saka:

    Par šo esmu bieži domājis.
    Ļoti bieži ir tā, kad nonāku pie atziņas “ja man būtu tas un tas, tad es būtu laimīgs…”, bet, kad vēlmes realizējas, tās laimes sajūtas nav.
    Ilgu laiku man bija diezgan nopietnas veselības problēmas un tad domāju, ka tad, kad beidzot tikšu ar tām galā, būšu laimīgākais cilvēks uz pasaules. Manas vēlmes piepildījās, bet radās jaunas prasības pret dzīvi un pašam pret sevi, tāpēc atkal māca šaubas, vai vispār esmu laimīgs.
    Varbūt tieši pārāk augstas prasības pašam pret sevi un nemitīgi augošie mērķi liedz mums to laimes sajūtu izbaudīt, jo vienmēr ir tā “kaut kā trūkst” klātesamība.
    Manuprāt, diezgan labi par šo tēmu izteikusies Baiba Sipiniece – vairāk gan viņa runā par lietām, kuras mūs ierobežo un dara nelaimīgus – par uzdrīkstēšanos un izvēlēm:

    http://www.youtube.com/watch?v=AG3RgRVIYNk

    + Piekrītu Dinas komentāram. :)

    14/10/2013 at 18:56
    • Kni saka:

      Kaut kur Tev taisnība pavisam noteikti ir. Par video paldies. Baiba man vienmēr šķitusi forša. Tāda vienkārša.
      Vēl šmuce ir tajā, ka par daudz domāju. Tas stabili.

      14/10/2013 at 23:14
    • Signe saka:

      Daini, tavas pārdomas man atgādināja vienu no manām miļākajām TED talks: The Paradox of Choice. Aptuveni 13. minūtē runas autors izstāsta līdzību par džinsiem: tolaik, kad bija iespējams nopirkt tikai viena veida džinsus, visi tos pirka un dzīvoja tik nost, bet mūsdienās, kad iespējams iegādāties simtiem džinsu veidu, ļoti daudzi ir svēti pārliecināti, ka noteikti eksistē vieni – perfektie – džinsi, un piedzīvo lielāku vai mazāku vilšanos ik reizi, kad šo perfekto džinsu vietā jāpērk vienkārši ērtākie/smukākie pieejamie, jo plašā izvēle taču solīja pavisam citu rezultātu. Manuprāt, ļoti trāpīgi! Ne vien attiecībā uz džinsiem, bet visu pārējo dzīvē. Un arī jocīgi, jo, piemēram, es pie tā, ka nevaru atrast pareizos “džinsus” biežāk vainoju sevi, nevis to, ka mūsdienu pasaule tā ir iekārota – tikai šķietami bez robežām un ar bezgalīgām iespējām. Te var noskatīties video: http://www.ted.com/talks/barry_schwartz_on_the_paradox_of_choice.html

      Un paldies par dalīšanos ar Baibas Sipenieces video! Ir ļoti labs.

      15/10/2013 at 00:06
      • Dainis Gžibovskis saka:

        Tā līdzība ar džinsiem patiešām ir fantastiska – pierakstīšu šo visu plānotājā, lai neaizmirstas.
        Taisnība jau tajā visā ir pat ļoti liela – tā jau ir – jo lielāka izvēle, jo grūtāk izvēlēties. Un vēl jau ir tā, ka tad, kad esi kaut ko dzīvē izvēlējies, tad pēkšņi tie citi varianti-citi iespējamie rīcības un izvēles scenāriji arī sāk šķist vilinoši un pat labāki nekā tas, ko esi izvēlējies.

        + Paldies par padalīšanos ar video – jau pievienoju favorītiem un rīt, malkojot rīta kafiju, noskatīšos. :)

        15/10/2013 at 01:02
  • Kni saka:

    Tik jauki jūs abi te parunājāties. Paldies!
    Runājot džinsu līdzībās, skaidrs, ka problēmas rada izvēles pieejamība un mūžīgā vēlme gribēt ko labāku, neprotot priecāties par to, kas ir, taču nekad (skaļi teikts) neesmu domājusi, ka jāņem pirmie džinsi, kas tik priecīgi skrien pretim, bet pavisam noteikti jāprot apstāties pie tiem, kas der, kuros ir labi. Pieņemt faktu, ka tā izvēle, kuru izdarīji, patiešām ir laba. Sakat, ko gribat, bet šo var elementāri salīdzināt ar iešanu iepirkties, un visi zina, kas notiek tad, ja esi izvēlējies un turpini lūrēt uz tādiem pašiem citiem.

    15/10/2013 at 06:16

Leave a Reply