Kni virtuve

love yourself more

Jaunajās tapetēs

“Es atveru, ienāku vakardien.. ienāku šodien.. nekā nav.”
“Man īsti vēl nedarbojas internets.”
“Tad še, ņem un uzraksti kaut ko!”

Tā nu es tiku pie USB LēMēTē interneta un jāsaka, ka strādā varen labi. Šajā sakarā, lai nepieviltu interneta devēju, ķeršos pie lietas, lai gan patiesībā lietas mani gaida tur – lielajā istabā. Haotiski izmētātas kastes, citas jau tukšas, bet citas vēl neatvērtas. Ar absolūtu izmisuma sajūtu un “nē, es laikam paņemšu dažas lietas un iešu nakšņot uz Avotielu”, vakardien uzsāku lietu likšanu pa vietām. Godīgi sakot, tas izmisums un nesaprašana, ar ko lai sāk, vakardien vakarā bija tik liels, ka visam gribēju atmest ar roku. Mazliet nomierinājos, paraudzījos uz mantu kaudzi un sāku ar vissievišķīgāko mantu daļu – drēbēm. Skapji ir divi, turklāt milzīgi un tajos kaut kas jāliek iekšā. Vairs nekādas spiešanās vai saspiešanas, visam ir savs plaukts un pakaramais. Pat kurpēm! Vienu no skapjiem un tā plauktu daļu atvēlēju tikai kurpēm, kuras tagad pat sadalītas pa sezonām – vasaras, rudenīgās un svētku zolīdās, kā arī atsevišķs plaukts rudens zābaciņiem un sporta apaviem. Nekad vēl nebiju tā priecājusies, ka man iedalīts tik daudz vietas. Turklāt – tur ir vēl!

Mirklī, kas sapratu, manu matraci zem gultas palikt nebūs iespējams, tas tika uzstellēsts pa virsu esošajam, kā rezultātā gulta pārvērtās teju vai par troni :D Visi šie sīkumi mani nebeidz uzjautrināt un priecīgu aci raugos, ka māja sāk izskatīties pēc manis. Radošā garša jūtama arvien vairāk. Pavisam drīz ar prieku sākšu uzņemt viesus un, lai cik tas jautri neizklausītos, arī šajā jautājumā sāk izveidoties rinda.

Vēlajās brokastīs devos uz veco māju un pēdējo reizi vēl ar savu atslēgu slēdzu durvis. Tiesa gan tās negribēja slēgties un meitenes atjokoja, ka esot paspējušas nomainīt slēdzeni, kas protams bija joks. Atslēga tikai mazlietiņ ķērās, kā to bija darījusi arī dažas reizes iepriekš.

Cepu plānās pankūkas, kuras gatavot savulaik iemācījos par godu kādam vīrietim. Hā protams, smieklīgākā šī stāsta daļa ir tā, ka viņam tās tā arī nekad neuzcepu, taču nieks ar to. Vismaz tagad protu un kā vēl protu. Pat apmest riņķī. Visa šī sakarā mums aizsākās saruna par tēmu “Ko esmu iemācījusies kāda dēļ”. Nē, nē. Ziloņi netapa kāda dēļ, lai pierādītu – re, kā es protu. Ziloņus sāku darināt par godu Indijas braucienam, lai tā laikā jaukajiem sastaptajiem ļaudīm pasniegtu tos par piemiņu.
Lūk, kaimiņienes atzinās (man viņas vienmēr būs kaimiņienes), ka viena no viņām savulaik kādas simpātijas dēļ spēlējusi basketbolu (pozitīvais fakts – viņa tagad prot spēlēt), savukārt otra madāma spēlējusi bungas. Zināms fakts, ka dēļ kāda iespējams neko tā speciāli nevajadzētu darīt, taču fakts ir arī tas, ka šādā veidā iespējams sevi izkopt, pašam ko iemācīties un tas noderēs tālākajā dzīvē. Arī es savulaik izdomāju, ka man biatlonā jātrenējas, jo biju saskatījusies kādā jaunietī, kas tur trenējās.. taču fakts tāds, kad sāku, man viņu tā īsti vairs nevajadzēja, taču pozitīvais stāstā – es iemācījos slēpot.

Un kā ir ar jums?

Dziesma Tev!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Ilziite saka:

    Man gan kaut kā tās robežas parasti ātri nojūk starp – kāda dēļ, kāda iedvesmota un ļoti gribu.. Jo parasti tas viss ir kopā.
    Sarakstā ir spāņu valoda, darbs pārdošanā, fotografēšana, fitness.. Un kad spēlēšu saksofonu, tad arī tas skaitīsies (bet nu jau pašai gribas vairāk nekā iedvesmotājam)..
    Bet vispār jau tie iedvesmotāji mūsu dzīvē tāpēc ir, lai mēs kaut ko iemācītos.. Kaut vai slēpot, dziedāt vai dancot.. :D

    09/01/2011 at 18:28
  • priedesfauna saka:

    lai smuki apdzivojas :)

    09/01/2011 at 21:50

Leave a Reply