Jautājumu un atbilžu vakars

Kad draugos dienasgrāmatā Vecgada rītā atļāvos ierakstīt divus teikumus, kuros izteicu savu sajūsmu par aizejošā gada notikumiem, no bijušās kursa biedrenes, kura vienmēr aktīvi piedalījusies manas dienasgrāmatas diskusijās, saņēmu vēstuli ar pamatjautājumu „kā tad tā?”. Un kas tik briesmiigs notika 2009? peec dienasgramatas spriezhot, esi ljoti labi pavadiijusi laiku – maaksla, muuzika, jaunas maajas… bet visu jau mees droshi vien nekad nestaastam vai ne?

Kas jautā, tam top atbildēts iespēju robežās, jo viņa pareizi pateica – mēs jau nekad visu nestāstām. Tā ir ārējā čaula, pēc kuras tad pārējie arī spriež. Tad par tā saucamo iespaidu šodien arī būs runa.

Kāda paziņa (jo draugos visi nav draugi) mani paaicināja uzspēlēt KVIZ (jūs taču ziniet to it kā bezjēdzīgo jautājumu spēli, kurā var atbildēt ar jā vai nē, vai arī rakstīt viedokļu atbildes). Pirmajā reizē uzspiedu atteikt un kārtējo reizi nodomāju, ka šī lapa tiek mērķtiecīgi piebāzta ar visādu drazu, bet tā jau lielākajai daļai cilvēku ir, mēs neprotam dozēt. Mums vajag visu!
Savukārt tad, kad saņēmu otro uzaicinājumu, nodomāju, lai jau, uzspēlēs ar! Labāk nu nebūtu nodomājusi, jo no spēles izstāties nav iespējams. Var tikai pārtraukt spēlēt, taču dažkārt interese par atbildētājiem ir tik liela, ka, gribot negribot, ir jāspēlē, lai uzzinātu atbildes.

Ziniet, ir smieklīgi uzzināt, ko tie cilvēki domā :D Es esot apsēsta ar „Krēslu” :D Mīļie, ļaudis, es pat Hariju Poteru neesmu lasījusi, vienu no tām filmām esmu redzējusi, tikai neprasiet nosaukumu, es nezinu. „Krēslas” grāmatas es arī nelasu un netaisos lasīt, kā arī uz kino skatīt neiešu. Tā masu literatūra mani nesaista, lai gan pieļauju, ka daudzi cilvēki tajā visā sev atraduši ko noderīgu un labu. Paldies, es iztikšu.

Tad ir vēl vesela rinda jautājumu, kura mani uzjautrina.
Vai I.R. bieži nevalkā apakšveļu?
Vai I.R. prot vai varētu.. īsti neatceros nodejot striptīzu?
Vai I.R. mīl nakts dzīvi?
Vai I.R. ir seksuāli pieredzējusi?
Tātad, pēc tām atbildēm sanāk, ka apakšveļu mēdzu nevalkāt, nakts dzīvi nemīlu un striptīzu nodejot nevarētu, taču esmu seksuāli pieredzējusi :D Pēc šiem jautājumiem smējos kā kutināta. Lai nu tā pieredze paliek manā ziņā, taču striptīzu nodejot es protu. Netaisos neko pierādīt un nesaukšu arī nevienu vārdā, lai jūs varētu pajautāt, kā tad bija (jo bija smuki, es nekautrējos un vari lepni izslieties! Jā, bija smuki!)

Vai I.R. no rīta sākumā ieslēdz datoru un tad iet uz tualeti?Šaubu nav, visi kā viens atbild – Nē! Bet ko jūs teiksiet, ja teikšu, ka kļūdāties? Mēdzu darīt arī otrādi un neuzskatu to par nekādu grēku. Pāris nedēļas 4,5 istabu dzīvoklī dzīvoju viena un mani kaitina tas klusums. Es piešķiru rītam skaņu un tad eju uz tualeti =) dziedādama!

Vai I.R. mēdz paslepus bojāt gaisu sabiedriskā vietā?
Lūk, par šo man bija diskusija ar Rudu. Mēdzu vai nemēdzu, tam nav nozīmes, nozīme ir faktā, ka tas tiek pasniegts kā kauns. Nu atzīstieties, jūs esiet to darījuši, stāvot Doma laukumā kādas augstas amatpersonas uzrunas laikā vai vēl dajebkad! Ko darīt cilvēkam, ja viņam sapūties vēders pēc pusdienās apēstajiem kartupeļiem ar štovētajiem kāpostiem? Mm? Ciesties? Sakāt, fū, pretīgi? Lai met ar akmeni tas, kurš tā nekad nav darījis. Ko darīt, daba tā iekārtota.

Par to, ka es mīlu bērnus un vēlu eju gulēt, šaubu nav nevienam. Trāpīts nekļūdīgi, taču par gudro grāmatu lasīšanu gan.. man nepatīk nekāda literatūra, kas man iemaļ to, kā man jādomā. Visu ar mēru, visu ar dozēšanu. Man tomēr gribas saprast, kurā mirklī domāju es pati, bet kurā to dara grāmatā izlasītās idejas.

Tā vien šķiet, ka ir cilvēki, kas iedomājas, ka es kaut kāda mamzele. Padomājieties, ābolā tārps, pārstāšu ēst. Jopcik, es taču esmu no laukiem! No Ziemeļpola un tārpiņam var ierādīt citu ābolu =)
Matus uz nullīti neskūšu, citplanētiešiem neticu un Ziemassvētku vecītim ne tik. Būsim atklāti, arī viņš tāds citplanētietis vien ir. Ir kāds redzējis? Ne taču!

Kulmināciju piedzīvo jautājums par manu pašnovērtējumu un apmierinātību ar dzīvi. Nezinu, bet laikam tiešām no tiem n-tajiem dienasgrāmatas ierakstiem un darinājumu galerijām esmu pamanījusies radīt interesantu priekšstatu. Man nav augsts pašnovērtējums un tas ir tas, ar ko es cīnos. Kā jau vienā no ierakstiem teicu, esmu ilgošanās čempione, man ir stabila zelta medaļa. Tad redziet, ar to pašnovērtējumu ir tā, esmu medaļniece sevis noniecināšanā. Manā dzīvē ir pārāk daudz pretrunu, kā rezultātā sev ticu tikai periodiski, bet es trenējos. Kā jau visos treniņos, ir veiksmes un neveiksmes. Ceru, ka ap tiem 27 man sāks veikties =) Strādājam! Veiksme ir darbs, neticiet?

Un tā varētu turpināt un turpināt.. taču mani pārsteidza 3 atbilžu samērā tiešs trāpījums, no cilvēka, kas, manuprāt, par mani zina dikti maz:

No kā baidās I.R.?
No vientulības – apbrīnojami, ka tomēr cilvēks, kurš mani gandrīz nepazīst, var atbildēt tik tieši. Man ir bail tikai no trīs lietām, taču domāju, ka nu jau man ir tāds vecums, ka no tās vienas vairs var nebaidīties. Žēl, ka to sapratu tikai tagad. Jā, un vēl no vientulības un neārstējamām slimībām.

Kur I.R. gribētu pavadīt sava mūža pēdējās dienas?
Pie jūras – tieši mērķī! Siltumā, rakstot memuārus par jaunību. Es būšu forša kundzīte gados =)

Ko tagad dara I.R.?
Dzer tēju un lasa atbildi uz šo jautājumu – Jā!

Secinājums no šī visa?
Cilvēki skatās diezgan šauri. Skatās un atbild uz jautājumiem tā, kā ir pieņemts. Ja neskaitās labi vispirms ieslēgt datoru un tad iet uz tualeti, tātad viņi tā arī atbild – nē, Inga tā nedara. Ja ir pieņemts, ka zeķes pirms uzvilkšanas neosta, tad Inga tā nedara. Nezinu kā jums, bet deguna tests (tā es to saucu) ir visdrošākais. Un nesāciet atkal izlikties, ka jūs tā nedariet. Bet kā citādi pārbaudīt, vai blūzi var uzvilkt arī nākamajā dienā, ja tā patiesībā ir tīra? Ir tik daudz pieņēmumu par to, kā ir vai nav pieklājīgi darīt un tie, kam tā ir ērti, vai arī nav drosmes parādīt, kādi patiesībā ir, aiz tā visa slēpjas, jo tā ir droši. Tā neviens neko aizvainojošu nepateiks, jo es taču ievēroju sabiedrībā pieņemtās normas.
Nē, es nenoliedzu to, ka tādām jābūt, taču mans aicinājums ir tāds – atļaujieties kaut dažreiz būt jūs paši! Atļaujieties iet pie cilvēkiem tādi, kādi jūs esiet. Nepušķojiet savu stāstījumu par sevi, lai kādam vairāk patiktu. Kādu dienu ziedi vīst, ja vien tie nav mākslīgie, jūsu stāsti vītīs tiem līdzi.
Nebaidieties būt jūs paši un nebaidieties no tiem, kas tādi jau sen atļaujas būt!

Dziesma no The Who. Jā, esmu izbijusi par CSI jūsmotāja, par to vairs vien liecina tikai tas, ka vārdu malacis mēdzu neapzināti uzrakstīt šādi “malacsi” =P