Gadās tie rīti, kad gadās.
Gadās ar gludekli sadedzināt krekliņa mežģīni.
Gadās gandrīz nonākt auto sānos. Jā, gadās brīdis, kad autovadītājai ir svarīgāk veikt kreiso pagriezienu tā pārgalvīgi, ne aci nepamirkšķinot, vai tur kāds iet pāri, vai brauc. Jo gadās.
Gadās pusdienās svārkiem tikt pie traipa. Gadās. Gadās šo to izgraut no rokām. Gadās.
Bet gadās arī tā, ka izdodas visu salabot. Ar vienu zvanu, kurā dzirdi: Draugs, brauksim uz jūru? Jo nevar dienu norakstīt, kamēr nav bijis vakars.
Nakts tirgus. Zemenes un tā. Un ķirši maisiņā.
Zinājāt, ja brauc ar auto un lūka ir vaļā, tad, pametot ķiršu kauliņu gaisā taisni uz augšu, tas atpakaļ neiekrīt? Un uz jumta arī ne!
Saulriets, jā, zinu, banāli, bet tik daudz dažādu krāsu un nokrāsu.
Skaidrs, ka es domāju, kā to visu iedabūt ziloņos. Neizdomāju.
Kamēr es domāju, pāri mākonim, kurš atgādināja ziloni, aizlaidās putnu kāsis. Hei, uz kurieni jūs?
La silti!