Kni virtuve

love yourself more

Kā tad mēs sēdēsim

Sak, beidz skatīties apkārt un pasaki man vienreiz, ko domā. Nemeklē manās acīs pareizo atbildi, jo tādas nav. Vienkārši saki. To uzminēt nevar. Es drosmīgs un saki.

Kad pirms kāda laika sēdēju operā, un cilvēki, viens otru pieskatot, pēc izrādes slējās kājās, lai gan pēc pirmā cēliena daļa jau bija noziedējusi tālēs zilajās, zālē atstājot vien skopos, labi audzinātos, tos es-vienkārši-nedrīkstu-aiziet, mazliet mazohistus un vienkārši citādā cienītājus, kas vaikstoties izēdīs šķīvi tukšu, nemitīgi atkārtojot, ka tas ir interesanti. Nevar jau palikt sēdēt, prezidents stāv kājās. Nevar jau neplaudēt, ja ārzemnieks nesaprotamā valodā nokliedz kaut ko līdzīgu bravo. Nevar, nevar, jo klusēšana būs kā atzīšanās, ka ne vella neesi sapratis, ka tavai nepatikšanai, kas radusies tieši šīs nesapratnes dēļ, nav pamata.

Dažas dienas vēlāk pabiju teātrī uz izrādi, pēc kuras man gribējās apgalvot, ka šī nu ir tā reize, kad nevis aktieriem jāklanās pateicībā mums, bet mums pusi izrādes jau būtu jāstāv kājās pateicībā par to, ko saņemam. Jā, un arī šajā reizē pēc izrādes publika cēlās kājās, aplausi piepludināja, nē, es teiktu, piedārdināja mazo zāli un priekškars nenogurstoši vērās vaļā un atkal ciet. Cik operā ovācijas aiz pieklājības un kā apliecinājums tam, ka neko no tā nesapratām, tik šeit – ļoti pa īstam, lai gan kurš to nosaka?

Kāpēc apšaubu?
Piemetīšu operai un teātrim klāt vēl arī koncertu ārpus Rīgas, kur stereotipiski varētu nodomāt, ka cilvēki ārpus galvaspilsētas neapstrīdamā pateicībā ir gatavi ņemt visu, kas pie viņiem ir atvests, bet tā nav. Man jāatzīstas, ka trīs reizes nodomāju, ka man nav sirds, jo neko nejūtu. Prāts it kā stāsta, ka kaut kas tur ir, taču sirds nav gatava dziedāt līdzi. Varbūt skudriņas savu sajūsmu bija izskrējušas jau pa ceļam, vai arī nebija spējušās skriet līdzi auto vairāku stundu garumā? Kas zina, taču pirmo reizi pirms tā saucamajām stāvovācijām dzirdēju to, kas man lika aizdomāties.

“Mums arī jāceļas kājās?” teica blakus sēdošais vīrietis.
“Nu bet kā tad mēs sēdēsim?” atteica sieviete, kas visticamākais bija viņa sieva, “visi (šo ielieciet pēdiņās) taču stāv kājās.”

Īsa ģimenes apspriede ar attiecīgu rezultātu. Te nu bija tā pati operas situācija, kur apkārtējie, viens otru pieskatot, rīkojās saskaņoti. Kāds patiesi, kāds cits – jo kaimiņš tā dara. Tad nu es domāju, cik šādās situācijās ir to, kuri tā rīkojas, jo tā patiešām domā un cik ir tādu, kas rīkojas tā, jo viņiem bail domāt citādāk?

Grozi kā gribi, mēs nonākam pie vēstures, jo joprojām gaidām, kad kāds pateiks, kas mums jādara un kā jādomā. Vieni gaida pamudinājumu uzdrīkstēties, savukārt otri – atļauju palikt pie sava viedokļa. Galu galā, lai neviens nepaliktu muļķos, lielākā daļa rīkojas pūlī.

Bet varbūt nevajag?

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Oskars saka:

    man atkal šķiet, ka jebkurš mākslinieks, kurš uz skatuves (vai pie tās) strādā ar atdevi un rada manī sjaūtu – viņš par mani nav vienaldzīgs un ir centies, ir pelnījis, lai es savu pēcpusi pieceltu no sēdekļa. tas vairāk ir mūsu galvās kā tāds simbolisks kods – doma, ka kājās celšanās ir augstākās ekstāzes un eiforijas apliecinājums. man bieži vien tā ir cieņas sajūta pret citu cilvēku darbu. un, jā, man sasodīti bieži gribas, lai arī mani skolēni pēc stundām paliktu, kājās stāvot, jo es taču tik ļoti esmu centies. bet viņi paliek sēžot vai aiziet neatskatoties.

    09/06/2015 at 07:43
    • Kni saka:

      Bet vai tas, ka es sēžu un aplaudēju, ir mazākas cieņas izrādīšana, jo manā galvā patiešām tas (celšanās kājās) ir augstākais punkts un to es visiem neesmu gatava dot. Es dodu tikai tad, ja jūtu. Un man tas liekas godīgi.
      Vai Tu kā skolotājs liec desmit balles tikai par centību vien? Vai tas, ka viņi neatskatās, nozīmē to, ka viņi Tevi nenovērtē? Vai nav tā, ka šo apliecinājumu vajag Tev? Vai tas, ka Tu sev esi ielicis augstāko vērtējumu, nozīmē, ka citiem arī tāds Tev jādod?

      09/06/2015 at 07:54
      • Oskars saka:

        tas nozīmē tikai to, ka cilvēki informāciju uztver dažādi. ir kinestētiķi, kas informāciju uztver caur kustību un piecelšanos kājās uztver kā cieņas apliecinājumi. ir audiāli cilvēki, kuriem ir svarīgi, lai novērtējumu pasaka mutiski, ar vārdiem, nevis aiznes līdzi noklusējot. un ir tie, kuri ir vizuāliķi, kuri nolasa no ķermeņa valodas, kas kalpo par tāfeli brīdī, kad tu pasaki paldies. caur žestiem, mīmiku un smaidu. un, jā, man kā skolotājam ir svarīgi, lai mani skolēni raidītu man signālus vismaz kādā no šiem veidiem. un nevis tāpēc, lai pierādītu, ka esmu lielisks, bet lai viņi man ik pa laikam un bieži atgādinātu, ka arī viņiem nav vienalga. jo es viņiem ļoti ticu.

        09/06/2015 at 08:13
  • TurboSesks saka:

    Tas man atgādina kāda Kongo iedzīvotāja (Kongolieša?) monologu, ko reiz klausījos. Vīriņš stāstīja par interesantām atšķirībām starp to vidi, kurā ieradies un to vidi, kurā audzis. Par piemēru, kad viņš ieradās tur, kur pašlaik dzīvo, viņš, kā Kongo ierasts, sāka klauvēties pie visām kaimiņu durvīm un teikt – “Sveiki, tas es esmu, labdien.” Saistībā ar šo “draudzīgie” kaimiņi bija izsaukuši sociālos dienestus, jo domājuši, ka viņam kaut kas nav kārtībā.
    Bet atpakaļ pie lietas, neskatoties uz šīm interesantajām detaļām, monologa galvenais tonis bija – “Nesūdzieties, jo kaut kur kādam ir vēl sliktāk nekā Jums.” ar domu, ka klausītāji sāks novērtēt to, kas viņiem ir. Pamatā domai nav ne vainas, bet mani tas nebūt neuzrunāja, itin nemaz. Domās atgriezos pie rosīgā opja, kas piedzīvojis karu un izsūtīšanu, pie omes, kas strādājusi, lai paēdinātu visu ģimeni tajos laikos, kad opja nav bijis blakus. Pie tēva un mātes, kas par pēdejām kripatām gribēja lai man un brālim būtu laba izglītība un knapinājās līdz pēdejam. Un es domāju tas nav vis “kādam kaut kur, bet tepat mums blakus.” Cilveki jūsmoja par monologa teicēja optimismu un dzīvesprieku bet es drūmi domaju, ka viņi bija akli.
    Piedošan` par garo palagu.

    09/06/2015 at 11:19
    • Kni saka:

      Paldies par palagu! Atzīstos, ka lasīju vairākas reizes, kamēr galvā skanēja aptuveni īstajā intonācijā un ritmā. Stāsts nav par sūdzēšanos un stāsts nav par nepateicību, jo ticu, ka lielākā daļa novertē gan un ir arī pateicīgi. Labos laikos cilvēks ir izvēlīgāks. Tas, kas mani ļoti interesēja – kā cilvēki reaģē uz finālu, kā izrāda vai neizrāda savas emocijas, varbūt tur nekā namaz nav ko izrādīt. Kā viņi ar to tiek galā.

      09/06/2015 at 23:17
  • Mēnessmeitēns saka:

    Sākumā ne par šo tieši tēmu. Bet… Mūsu klientei no vēža pirms pāris nedēļām nomira meita (2,5 g.v.). Bijām uz mesi (mass) Katoļu baznīcā. Mese bija par godu aizgājušajai vņsaulē meitenei. Esmu Pareizticigā. Meses beigās Katoļu mācitājs no kaut kāda skapja izņēma trauku ar monētām lidzīgajām Jēzus miesām (??) (es nezinu kā to sauc, neesmu Katoliete :) Sorry) . Un lūk, sanākušie Īri cēlās kājās un devās pie mācitāja, savukārt mācitājs vai nu ielika šo monētu pienākušajām mutē, vai iedeva rokā. Es negāju. Iet vienkārši tāpēc, ka visi iet, es negribēju. Un arī, kāda jēga man šo monētai līdzīgo lietiņu, kurai pat pareizu nosaukumu nezinu, bāzt mutē, ja pat īsti nesaprotu kam tā ir domāta. Kādu vēsti šis sprocess sevī ietver? Pietam esmu citas ticības pārstāve, vai aizejot un paņemot šo lietu es nezaimošu Katoļu vai arī savu baznīcu? Es nezināju kā pareizi rīkoties, bet zināju tikai to, ka bara instinktu ieslēgt vietās un lietās, kuras nesaproti nav vērts.

    Bet, par to, ko rakstīja Oskars. Ikvienam cilvēkam vajag novērtējumu. Sevišķi tiem, kuri jūtās nepaŗliecināti par sevi. Aizejot pie ģimenes ārsta Tu pasaki piemēram – Paldies, Jums, dakter! Iepriekšējo reizi Jūs man izrakstījāt patiesi lieliskas zāles, es atveseļojos ļoti ātri.
    Ir pašsaprotami atnākt, pasūdzēties par klepu, iesnām un temperatūru, saņemt zāles, pateikt pliku paldies un aiziet, aizmirstot, ka esi bijis pie ārsta. Neaizmirstam tikia tad, ja nelīdz.
    Kāpēc skolotājam vajadzētu parādīt to, ka viņa darbs ir novērtēts, bet ģimenes ārstam nē?

    Ventspilī es pārvietojos ar pilsētas mikroautobusiem. Un jau gadiem esmu iemanījusies pateikt pirms izkāpšanas šoferim – paldies. Paldies par viņa darbu, viņš mani dzīvu nogādāja no punkta A līdz B, es vienmēr pasaku šo vārdu. Un vēl arī jauku dienu, vai vakaru novēlu un jā, es pasmaidu, vienmēr! Jo… Jo man no tā gabals nenokrīt, es cilvēkam izsaku atzinumu un iespējams uzlaboju garastāvokli, jo bija viens, kam nebija vienalga.

    Arī veikalos es pasaku paldies, arī tad, kad pārdevēja nav bijusi laipna pret mani. Jo arī katra nelaipnība ir maza mācība. Mācība neuztvert visu personiski. “Paldies, ka bijāt tik nelaipna pret mani. Ceru, atlikusi diena Jums būs jauka.” To pasakot man nenokrīt gabals, bet viņa aizdomāsies. Varbūt uz brīdi, varbūt nodomās, ka esmu kuce. Bet, lai jau.

    Un vēlreiz atgriežoties pie Oskara, skolotājs saņem skolēna/studenta atzinumu tad, ja uzraksta labi kontroldarbu. Tas nozīmē, ka viņš ir klausījies un viņam nav bijis vienalga, ko Tu tur priekšā vāvuļo 40 minūtes. :)

    12/06/2015 at 01:17
    • Kni saka:

      Tu gari, es mēģināšu īsi.
      Tās monētas, kā Tu saki, ir oblātas jeb dievmaizītes.
      No terminu vārdnīcas: neraudzētas mīklas maize, ko lieto Svētajā Vakarēdienā, dievmaize.

      Ņemot vērā, ka es nepiederu nevienai no konfecijām (Valērij, Tu nepiederi citai ticībai, Tu piederi citam atzaram/novirzienam, jūs visi esat kristieši), tad reliģisko rituālu lietu nianses man skaidrot būs grūti, bet nedomāju, ka Tu būtu ko piesmējusi, ja tur arī dotos, taču svarīgākais ir tas, manuprāt, vienkārši ļaut tā darīt citiem, jo tas viņiem ir svarīgi un ir rituāls, savukārt sev, bez sašutuma, ļaut mierīgi pastāvēt/būt.

      Par visu pārējo – nav nemaz diskusiju par to, vai teikt paldies, vai neteikt, bet gan tikai un vienīgi par niansēm. Gribēju tikai pateikt to, ka mans sēdošais paldies ir tik pat labs kā kāda cita, kurš ir piecēlies kājās. Galvenais, lai tas viss ir patiesi.

      Par pēdējo rindkopu Oskars, ja nemaldos, iebildīs. Par vārdu “vāvuļo” jo īpaši ;)

      12/06/2015 at 07:19

Leave a Reply