Kni virtuve

love yourself more

Kā tad tā?

Situācija Nr.1 mazāk nekā pirms gada.
Parks. Sarunas ar sirds “izkratīšanu”. Draudzene, kas gatavojās pamest darbu un pietiekami augstu amatu ministrijā. Jautājums mūžīgais: “Kā iet?”
Mana atbilde: “Nekā. Man nekā vairs nav. Man, kā Tu jau zini, nav ne arī vīra, ne bērnu. Man nav kredītu un nav arī īpašuma. Pat telefons nav līzingā.”
Draudzenes atbilde: “Laimīgā!”

Situācija Nr.2 vakardien.
Sieviete no kaut kāda tur uzņēmuma veic aptauju par kabeļtelevīziju, uz ko jau viņai pašā sākumā atbildu – man tādas nav. Tas esot labi, mazāk jautājumu būšot. Lai notiek, nosēdinu sievieti virtuvē pie galda un šī sāk taujāt. Ievadjautājumi pēc scenārija: vecums, ģimenes stāvoklis.. Vecumu vēl var uzrādīt esošo, jo tas, kas pēc pāris dienām, vēl neskaitoties. Arī manas atbildes kā pēc scenārija: neprecējusies, bērnu nav.
Sieviete atplaukst smaidā un izsaka apsveikumus. Nevaru saprast, vai es kādā loterijā laimējusi? Arī viņa nosaka: priecājieties!

Un tagad jautājums: ja jau es esmu “laimīgā” un “man jāpriecājas”, tad kāpēc lielākā daļa cilvēku tiecas būt otrā pusē?

Atbildot atcerieties, ka jautājums nav par mani un, ja arī ir, tas nav jāatiecina uz mani.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • pagesalive saka:

    Jāpriecājas, jo viss vēl būs. Reizēm cilvēkiem liekas, ka sasniedzot konkrētus mērķus iegūs sirdsmieru. Kad iegūst, saprot, ka nekas jau nemainās, cīņa turpinās. Bet Tev – vieni no dzīves skaistākajiem mirkļiem vēl priekšā. Iemīlēties, apprecēties, radīt bērnus. Par to jāpriecājas, jo pašas skaistākās emocijas ir nākotne.

    16/05/2010 at 22:50
    • Kni saka:

      Pat nezinu, ko lai Tev atbild, jo to, ko es gribētu atbildēt, es laikam mīļā miera labad neteikšu.. lai aiztaupītu sev pēc tam plašākas diskusijas aizkadrā.

      16/05/2010 at 22:55
  • pagesalive saka:

    Liekas, ka skaistākais jau piedzīvots? Maldi.

    16/05/2010 at 22:59
    • Kni saka:

      Es neatbildēšu uz šo jautājumu te.
      Tas viss ir pārāk personiski un tas nav tik vienkārši traktējams, kā Tu domā.

      16/05/2010 at 23:03
  • pagesalive saka:

    Tas bija jautājums un atbilde kopā. Bez komentāru pieprasījuma, patiesi.

    16/05/2010 at 23:04
  • mazzinsh saka:

    Tas ir tāpat kā ar meitenēm un matiem. tās, kurām mati dabīgā ceļā čirkojas, ņemas un 20 min taisno matus, savukārt dāmas ar taisnu taisnajiem grib nu traki tās sprogas bezgala. vienmēr ir labāk tur, kur mūsu nav. bet nu tas tā – vairāk kā pa jokam, protams.

    17/05/2010 at 00:46
  • Gaisma saka:

    Man šķiet, ka tas viss rodas no pārāk straujas pārskriešanas nākamajā kategorijā. Pārāk ātri ielekts sievas godā, mātes laimē un tad liekas ai, kā gribējās vēl izdzīvot brīvo meiteņu laikus. Jāizbauda katrs dzīves mirklis ar visu ko tas sniedz, ar labo un ne tik labo. Lai tad kad izdaram nākamo izvēli ir izdzīvota iepriekšējā.

    17/05/2010 at 14:06
    • Kni saka:

      Manuprāt, ļoti vērtīgi un trāpigi teikts par tām fāzēm/kategorijām, Gaisma.
      Tas attiecas ne tikai uz meitenēm, bet arī puišiem.

      17/05/2010 at 14:33
    • Tincii saka:

      Jā, pievienojos. No šejienes arī tā “laimīgā”. Jo visādi citādi – pa lielam visi tiecamies nokļūt otrā pusē, nu kaut vai bez kādiem papīriem. Brīvība der tikai tam, lai no tās aizbēgtu. :)

      17/05/2010 at 19:19
  • Laura saka:

    Es apprecējos, jo kopā bija nodzīvoti 6 gadi un it kā gribējās kādas pārmaiņas un arī spiediens no ārpasaules… apprecējos, nekas pa lielam nemainījās… tad sākās spiediens par bērnu… paliku stāvoklī un tad gan apjuku…kāpēc ir vajadzīgi bērni? tad, kad es teicu, ka negribu bērnus, man teica, ka esmu egoiste, bet tagad domājot un palasot forumus- bērni tiek ieņemti pārsvarā tikai egoistisku iemeslu dēļ- lai rastos dzīvei jēga, lai būtu ko darīt, lai būtu kas nāves stundā padod ūdens glāzi, lai atkal svētkos būtu svētku sajūta…Un tas man uzdzina tādu paniku, jo uzskatu, ka bērns man neradīs dzīves jēgu; tas, ka man viņš būs negarantē, ka man būs kāds kas iedod ūdens glāzi x-stundā; svētku sajūtu varu radīt arī pati…un tad es atradu domu, kas man vairāk iet pie sirds…ka sieviete ir caurule pa kuru no kosmosa atnāk jauni cilvēki :D :D un lai kā man gribās noliegt sevis primitīvo pamatfunkciju- cilvēces turpināšana, tad laikam nav iespējams izvairīties no pamatinstinktiem… ai baigi sarežģīti tas ir, redzēs, ko es runāšu pēc 4 mēnešiem, kad kāds būs nonācis pa kosmosa cauruli šajā pusē :)

    17/05/2010 at 15:15
  • Laura saka:

    un vēl man liekas, ka atkal viss atkarīgs tikai no tā kas galviņā notiek, jo atceros, ka bija slikti neprecētai un nav arī īpaši labi precētai…. tātad problēma ir nevis statusa nomainīšanā, bet gan domāšanā :)

    17/05/2010 at 15:17
  • Viena cita saka:

    Piekrītu Gaismai.

    Katram savs laiks un nav ko steigties. Es arī tuvojos tai “otrajai pusei” ar precēšanos un bērniem. Vienu dienu es to gribēju, otru dienu atkal ne. Šaustīju sevi, jo arī savā ziņā spiediens no ārpuses ir. Nu esmu pārliecināta, ka esmu gatava, jo vairs nav baiļu, kā būs tajā otrā pusē. Zinu, ka viss būs labi. Beidzot nebaidos iedomāties sevi mammas lomā.
    Tā, ka katram savs laiks. Ja negribas un ir bail, tad arī nevajag. Vienu dienu tās domas vienkārši būs mainījušās.

    18/05/2010 at 12:32

Leave a Reply