Runā, ka kleita vēl neesot gatava. Kā vakardien iesmēju feisbukā, neko nezinu, savu darbiņu esmu padarījusi ar uzviju. Saku, ka ar uzviju, jo tā otru pusi jūs vēl tik drīz neredzēsiet. Man jāsaliek kopā.
Par visu pēc kārtas.
Tas būtu jocīgi, ja Spīgana ar savām rotu vēlmēm ietu pie kāda cita (kādam sakāpis galvā, hou hou hou). Nē nu, bet nopietni, pie kā gan vēl? Atnesa man auduma gabaliņu savādā krāsā, izstāstīja savu ideju, es pačīkstēju, ka joprojām nav normālu apročpogu metāla detaļu, uzelpoju, ka viss jāpadara līdz oktobrim un paliku to malā. Slinkums. Parasts slinkums, saulainas brīvdienas, ēdiens, sporta zāle, draugi, pļāpas, slinkums. Pārvarēju.
Sākšu ar to, ka pirmās tapa apročpogas. Samierinājāmies, ka labāku detaļu nebūs un ņēmām tādas, kāds ir. Pildījums pēc labākās sirdsapziņas un ar vairākiem mēģinājumiem, līdz sanāks tā, kā man gribas. Sutton slice tehnika.
Apročpogas pirmās, jo, kā zināms, kas tad tiem vīriešiem – uzvelc uzvalku un ej. Labu, īstā izmēra uzvalku. Un ej.
Ar tām dāmām ir sarežģītāk. Vismaz viņas pašas tā domā. Runā jau, ka tīri labi varot izlīdzēties arī ar vienu kleitu, tikai jāmaina aksesuāri. Kas attiecas uz aksesuāriem, tad šī ir tā reize, kad paveicās. Paveicās iegādāties skaistus, turklāt sudraba auskarāķus. Ticu, ka tur, kur pie tiem tiku, tādu vairs nav. Tas ir tipiski, kad izdodas iegādāties ko labu un kvalitatīvu.
Mazie pogauskari tai ausij, kuru Spīgana pamanījusies caurdurt vēl divās vietās.
Tagad tikai jāpabeidz tā otra puse un kāds no manis būs saņēmis vairāk, kā gribējis. Gadās arī tā. Un cik labi, ka gadās!
Varenu nedēļu un lai silti!
