Tajā visā bija kaut kāds šarms.
Pēc dušas uzmeklēju plīša bikses, kuras varēja valkāt tikai tad, ja neviens neskatās un pati spogulī sevi neredzu. Kā jau teicu, kad neviens neskatās, un, iespējams, tā bija vienīgā reize, kad sevi varēju pieskatīt kategorijai “neviens”. Apvilku kreklu, kas savus dailes brīžus jau bija krietni pārdzīvojis un tagad bija vien kaut kas līdzīgs cauršautam sietam. Ja arī patiešām būtu šauts, tad visas lodes būtu caururbušas muguru.
Mati savirpinājās kamolītī un atsedza kakla līniju, atstājot vienu šķipsnu, kas viegli pieglaudās kaklam, brīvībā. Tā mēs tur bijām. Divatā. Es un grāmata.
Un kā ir ar Tevi, kad neviens neskatās?
Kad neviens
Published by
Un ja vēl par to visu tā uzraksta, tad šarms neapšaubāms.
Brīžos, kad neviens neredz, mēdzu ģērbties kādā no T-krekliem, kurš parasti ir nobāzts visdziļākajā atviklnes stūrī. Šiem T-krekliem ir daudz gadu, tie ir izbalējuši, izstaipīti un caurumiem nosēti. Tādi man ir divi…. Bet, par tiem zinu tikai es, nu labi, tagad arī Kni lasītāji! ;)
Kad neviens neredz, es neapģērbjos vispār.