Kni virtuve

love yourself more

Kad pļāpu par daudz

Pirms vispār sāku ko rakstīt, gribu teikt, ka mans mērķis nav uzsākt ne kašķi, ne ķīviņu ar matu plūkāšanu, bet gan dalīties pieredzē un uzzināt jūsējo.

Pļāpu frizieri šķiet, piedzīvojis katrs no mums. Parasti muļķīgās pļāpas iesākas par laikapstākļiem, tad iespējams pakritizēts matu stāvoklis , bet iespējamāk, varēsiet apspriest kādu lielāku vai mazāku notikumu valstī. Un tad ir tāda kā dilemma, iesaistīties šajās sarunās, vai arī apraut visus jautājumus ar klasiskajām atbildēt: “jā, nē, nezinu”. Lai nu kā, frizieri šajā ziņā, manuprāt, ir nesāpīgākais variants.

Jau labu laiku eju tikai pie konkrētas kosmētiķes. Viņa savu darbu veic vairāk nekā labi un ar paveikto vienmēr esmu amierināta, taču ir kāds milzīgs bet. Viņas runu straumes nav apturamas, kas vēl it kā būtu paciešams, jo var arī neklausīties, taču tajā mirklī, kad tiek pieminētas citas dāmas… Kurš tad man var apstiprināt, ka savukārt ar citu dāmu netiks apspriestas manas problēmas? Hm? Kad par pēdējo kosmētiķes izgājienu stāstīju draudzenei, smējāmies gardi jo gardi un viņa tikai piebilda: “Paldies Dievam, es nevienu no savas speciālistes aprunātajām sievietēm nepazīstu…” Lūk, tā kā tas nav retums!

Tad man radās tāds jautājums: vai tad kosmētiķiem nav tāds kā ētikas kodekss vai arī atkal cenšos kaut ko pārāk idealizēt? Bet kā ir ar elementāru pieklājību, jo man patiešām neinteresē, cik un kurai tas sāpju slieksnis augsts un vēl sazin ko? Kā tā neuzbrūkoši norādīt kosmētiķei (nezaudējot viņu kā speciālistu), ka šīs sarunas ir nepieklājīgas?

FOTO no beautymercantile.com

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Rudīte :) saka:

    Viņa nosauca arī vārdus un uzvārdus?!?

    21/06/2010 at 00:38
    • Kni saka:

      Tā vēl trūka. NĒ!
      Bet runa nav par vārdiem vai uzvārdiem, jo ne viņa viena tāda uz pasaules.. Nevajag konkretizēt cilvēku, tas ir tikai viens piemērs no simts. Runa ir par to, kā to piebremzēt. Tas arī viss.
      Ārsti arī taču mēs apspriest citu pacientu slimības vēsturi citu cilvēku klātbūtnē. Jautājums par to: kā delikāti aizrādīt, lai nezaudētu speciālistu!

      21/06/2010 at 00:45
  • inī saka:

    Kā aizrādīt.. Es tā naivi cilvēkam pajautātu: “A kas, man arī ir tādas pumpas uz muguras?” (vai ko tamlīdzīgu, atkarībā, par kādu “problēmu” tieši ir runa) Ja atbilde būtu noliedzoša, tad piebilstu, ka labāk gribu parunāt par kaut ko skaistu :))

    21/06/2010 at 08:11
  • fantasyride saka:

    piekrītu inī teiktajam.

    21/06/2010 at 13:37
  • melato saka:

    Tādas runas jau gar ausīm laižamas, manuprāt.
    Lai gan mani šī situācija piemēram mulsināja, kad ar Punci gāju uz sonogrāfijām, tās dakterītes arī visai pļāpīgas mēdz būt un stāstus par pacientēm stāsta …. it kā jau vārdus nemin.
    Nu ja, tas jau no katra inteleģences laikam atkarīgs, nez vai aizrādīšana ko līdzēs.

    21/06/2010 at 15:12
    • Kni saka:

      Var, protams, mēģināt laist gar ausīm, bet, ja runā un runā.. vienreiz gan trenējos un vienkārši neatbildēju pat ne ar jā, ne nē… tad runas mazinās.
      Lai nu kā, man tas neliekas smuki, ja vēl iedomājos, ka aprunā arī mani. Galu galā tā ir tāda intīma štelle – laist pasvešu cilvēku sava ķermeņa tuvumā. Tā jau ir uzdrošināšanās un, ja cilvēks nāk atkal un atkal, šo uzticību derētu novērtēt. Ne?

      21/06/2010 at 17:51
      • gicha saka:

        Viņa arī novērtē, stāstot par citiem it kā norādot – re, cik tu man īpaša, tev tas jāzina… :) Bet patiesībā tas ir bēdīgi. Man reiz nācās frizētavā noklausīties (gandrīz noklausīties) sarunu, kur tika apspriesta, aprunāta mana draudzene… brīdī, kad es sapratu par ko ir runa, atļāvos atzīties, ka esmu šīs personas draudzene un ka dāmas sarunu varētu pabeigt, kad būšu prom… :) tad, nu, šīs centās visādi attaisnoties, bet tas jau ir cits stāsts.

        27/06/2010 at 21:10
        • Kni saka:

          Tas ir apmēram tā, kā ārzemēs aprunāt kādu citu klātbūtnē un domāt, ka tie, kas blakus, nesaprot attiecīgo valodu.. ak, un izrādās, ka saprot gan. Tā arī ar cilvēkiem, ha, kurš gan pazīst. Parunās.. nesmuki. Nu dien nesmuki.

          Manuprāt, tizlākais jau ir tas, ka daudzi cilvēki sevī tomēr daudz ko pārvar, lai jau dotos uz salonu. Zin, viena kautrējas par saviem trauslajiem nagiem, ka tik manikīre nenolamās. Ja nu frizieris izsaka kādu piezīmi par krāsoto matu ataugušajām saknēm un vēl sazin ko.. un cilvēks tiek pie vēl viena kompleksa iespējams. Ja gribas runāt, ir taču tik daudz tēmu, par ko runāt galu galā! Vai ne?

          27/06/2010 at 23:19

Leave a Reply