Tajā mirklī, kad arvien vairāk iepazīsti savus lasītājus, paliek grūtāk rakstīt, saglabājot objektivitāti. Kas vēl vairāk, arvien mazāk gribas stāstīt par tiem aizkadra notikumiem un tiem tiek piešķirts vieglas slepenības un intimitātes statuss. Kādreiz nesapratu teikumu, kuru biju ierakstījusi blociņā no kādas grāmatas. Tur bija par to, ka patiesa laime un mīlestība ir klusa. Tā neprasa skaļu izrādīšanos un apliecinājumus. Likās dīvaini – un kā, tiešām tā klusi, nevis kliedzot pilnu plaušu?
Tagad ticu, ka tā ir.
Lai kā tur būtu, te būs jautājums:
Kad Tev pēdējo reizi bija pirmā reize?*
Labu miegu un varen košu nedēļu!
*Kristaps Liepiņš – alpīnisma instruktors, kalnos kāpējs, piedzīvojumu un dēku meklētājs.
šodien :)
Ja tā padomā, tad vakar – atkal šogad pirmo reizi ņēmu rokās makšķerkātu, lai sēdētu blakus upesmalā cilvēkam, kas tieši tā – bez skaļiem žestiem, bet gan vienkārši sakot – nu, nāc pasēdi ar mani kopā upmalā.., atgādina cik viņam mūsu kopābūšana joprojām ir svarīga…
:D zini, man nedaudz gribētos pārfrzēt un pajautāt, kad Tu pēdējo reizi pārlasīji savus vidusskolas domrakstus!
Man šodien tāda dīvaina smieklu diena, kas mijās ar kautrēšanos un patiesībā nospieda ilgu (ilgošanās) podziņu…
Kas tad īsti ir noticis??? Šodien braucām mājās no laukiem un ceļa īsināšania, jau labu laiku atpakaļ mašīnā biju ielikusi divas burtnīcas ar domrakstiem no vidusskolas laikiem. Kaut kā ienāca prātā atsvaidzināt manu toreizējo personību un domāšanu. Šķiru burtnīcu un lasu pirmo virsrakstu “Galvenās atziņas Raiņa dzejoļu krājumā “Gals un sākums”” :D Daudzsološi!!! Sāku lasīt un jūtu kā vaigos ielīst sārtums, citēju: “Raiņa nolūks, rakstot šo dzejoļu krājumu, beija celt ilgas pēc skaistuma”. Vai tiešām es kādreiz ko tādu esmu rakstījusi??? Vai arī: “Cilvēkam lielākais sods, kas var būt ir vientulība. Bet dažkārt tā tomēr ir nepieciešama.” Sīkā pērgudrniece :D Nākamais domraksts ar nosaukumu “Vientulības motīvs Raiņa dzejā”. Traks var palikt!!!! Nu kurš izdomā šādus domrakstu tematus 10 klases skolniekiem (man toreiz knapi 16). Šķiram tālāk “Ideāls un realitēte J.Jaunsudrabiņa stāstu triloģijā “Aija”, citēju: “Rakstnieks savā darbā ir izteicis patiesu, traģisku cilvēka mīlestības likteni un neapzinātu cīņu visas dzīves garumā.” (tovojās mana 17.dz.d.) :D Šķiram tālāk… “Aspāzijas dzejoļu krājums “Sarkanās puķes””. Skolotāja baigās sarkaniem, trekniem burtiem uzrakstījusi – Temata sašaurinājums. Esi izvēlējusies neprecīzu (pasvītrots) virsrakstu. Grūti analizet visu (pasvītrots) dzejoļu krājumu vienā domrakstā. (atceros kā toreiz apvainojos, tagad gan piekrītu ;) )
Un kas tad tas??? Pēkšņi kaut kas tik nebūtisks kā “Mana Māja”. Izrādās, ka tieši šis domraksts ir īstais – no sirds mazā Lienīte izrunājusies un būvējusi savas sapņu pilis ar delfīnu akvārijiem un atsevišku māju baltajiem polārlāčiem, pingvīniem un roņiem. Pili, kurā uzstādīts milzīgs teleskops, lai nokļūtu tuvāk zvaigznēm. Pili ar milzīgu bibliotēku, kur griestos būtu stikla kupols, bet plauktos daudz vecu, labu grāmatu ar apzeltītām muguriņām. (patiesībā šajā brīdī man acīs spiežas asaras – tik mīļi, romantiski un NAIVI). Domraksts beidzas ar teikumu: “Es domāju, ka cilvēks, bieži mainot dzīves vietu, zaudē kādu daļu no savas dvēseles.”
Par ko tad patiesais šīs dienas mans stāsts??? Atbilde:
Pa kuru laiku ir pagājuši gandrīz 13 gadi, bet pats galvenais, kur pazudusi tā sapņotāja, romantiņe un jaukā naivule. Un te ieslēdzas manas ilgas (neiespējamās) – kaut nu būtu iespējams atgriezt to laiku, kas bija tik daudz pirmās reizes! Neuztraucies, šis ir absolūti pozitīvi! Vai atceraties, kā domājāt, ka vēl tikai mazliet un sāksies īstā dzēve, tādas saldas mokas un garšīga neziņa. Nu tagad man ir sākusies īstā dzīve, bet cik daudz tajā ir vieta to sapņu realizācijai, ko sapņoju pirms tās?
Priekā! :))
Nav ne jausmas, kur glabājas mani domraksti, bet Lieldienu brīvdienās es biju tik sajūsmināta, kad skapja dziļumos atradu savus matemātikas materiālus! Klades ar atrisinātiem algebras un ģeometrijas uzdevumiem, pierakstus, kas tapuši, gatavojoties matemātikas olimpiādēm, vecu veco mācību grāmatu ar “cietajiem riekstiem”, dažādus uzdevumu krājumus un pat diplomus. Sķirstīju un smaidīju apbrīnojot, cik gan matemātika var būt skaista savā izteiksmes vienkāršībā! Un reiz es taču biju svēti pārliecināta, ka fizmati un nekas cits kā fizmati būs mana studiju izvēle un dzīves aicinājums.
Lieki teikt, ka fizmatos neiestājos. Neesmu arī pārliecināta, vai vairs spētu tik veikli manipulēt ar skaitļiem, formulām un figūrām. Esmu citur un to nenožēloju. Tomēr to bērnībai raksturīgo sajūtu, ka drīz, pavisam drīz viss tikai sāksies un ka tad, kad tas sāksies, viss būs iespējams un viss notiks kā iecerēts, es atceros. Bija tik jauki būt mazai, ar patīkami kņudinošu sajūtu pakrūtē, jo nezini, kā tas būs – pirmoreiz…
P.S. Mana pēdējā pirmā reize bija vakar.
sākumā, kad uzdevi jautājumu, likās – nu ir auzas. Neko es vairs nedaru pirmoreiz. Bet, kad tā padomā plašāk, tad viss ir kā nākas – brīvdienās es pirmoreiz biju kādā noteiktu cilvēku lokam par tradīciju kļuvušā pasākumā. Vēl pašlaik esmu tādā posmā, kad daru to, ko nekad neesmu darījusi. Šad tad sanāk pamēģināt pirmoreiz kādu recepti. Un pilnīgi noteikti – pirmoreiz noskatīties kādu filmu. Varētu jau atrast vēl un vēl. Tik interesanti!
Vui, traks, pa kuru laiku jūs visu šito sarakstījāt? Kad skatījos, nebija vēl nekā :D
Sākšu ar Gichu! Paskat, cik Tev jauka pirmā reize pīckojot un upes malā noteikti savs smeķis, kur nu vēl, ja savs cilvēks blakus!
Liene, Liene, Liene :D :D :D
Pirmkārt, “Runā viesis” Tevi liek sveicināt. Otrkārt, man nevajag vidusskolas sacerējumus. Es te palasu dažus pagājušā gada ierakstus un man metas sārts vaigos. Ir divu kategoriju ieraksti – tie, par kuriem es sarkstu un domāju, cik naivi un glupi varēja šitā izrunāties, bet otri – sarakstīti tā, ka es domāju: johai, kā man tā sanāca pateikt. Tik glīti savirpināt vārdus un vēl tā paijājoši nobeigt.
Videnē rakstīju sacerējumus ne tikai sev, bet arī brālim un viņš par manējiem savējiem saņēma augstāku atzīmi, turklāt vēl pie tās pašas literatūras skolotājas. Pat nesaprotu, ka viņa neuztvēra stilu un neatšifrēja, ja vēl padomā, ka ar tādu uzvārdu mēs divi vien bijām. Biju domājusi, pabeigšu skolu un aiziešu viņai pateikšu, ka brāļa sacerējumus rakstīju es :D Neaizgāju. Bija viens sacerējums, kas aizceļoja pie manas draudzenes (Par Ziedoni, biju trakoti aizrāvusies ar epifānijām). Es dabūju 9, viņa par manu sacerējumu 10.. tiesa gan, pie citas skolotājas.
Kad te skatījos tās sacerējumu burtnīcas, likās dīvaini.. izlasa grāmatu un kaut kādas knapas 4 lapas var uzrakstīt. Sviests, nu. Iedvesmas gadījumā rakstīju pa piecām, sešām.. Kā redzams, jau tad sirgu ar grafomāniju un laikam tas nav ārstējams. Tā ir dagnoze.
Kas attiecas uz manām pēdējā laika pirmajām reizēm – vakardien pirmo reizi biju ciemos vēl vienas burves un pirmo reizi ēdu mājās pagatavotu humosu, kā arī ceptas bietes. Pirmo reizi arī gadījās tā, ka šajā pasākumā iepazinos ar kaimiņu. Redz, nekad nevar zināt, kuriem draugiem draugi Tev kaimiņos dzīvo. :D
Maijā būs daudz pirmo reižu.
Ak, jā, šodien vēl ar prieku pirmo reizi ļāvu skaistākajam sunītim pasaulē nolaizīt man muti.
Par Ziedoni! :D
Kni, Tev nav tādā gadījumā izvēles – būs jānāk ar mani uz Ziedonis un visums. Ko saki? Tikai nesaki, ka esi redzējusi, neticēšu! :D
Beidzot atradu tak!
Nav tā, ka es noignorēju Tavu jautājumu. Pie sevis atbildēju.
Ziedoni un Visumu redzēju, un.. ak, jel, man nepatika :D Varbūt visa vaina 16. rindā un to, ka Znotiņš tikai savā balsī prot skaļi runāt. Bet vispār, kad Tu ej?
:( būtu Tevi šodien nopratinājusi, bet pirms tam izlēmu apskatīt vai atbilde ir ienākusi un ak tu tavu nelaimi – ir gan. Man nav konkrēta datuma, bet ir konkrēta vēlme :))
Lienīt, es jau varu mēģināt vēlreiz, ja mēs sēžam kādā rindā kaut kur pa vidu. Beigās no šīs izrādes nejūt neko.
Tikko atcerējos, ka man ir kāda ļoti neparasta pirmā reize, jo tā nekad nav bijis. Es jau vairākas dienas labprāt paraudātu aiz prieka, aiz bēdām, vienalga, bet gribās paraudāt. Esmu skatījusies vairākus aizkustinošus video, to pašu Jamie Oliver… bet nevaru.. nenāk asaras. Pirmo reizi mūžā es gribētu paraudāt, bet nevaru. Briesmīga sajūta.
Par raudāšanu!
Patiesībā es zinu, cik tas ir briesmīgi, kad kamols kaklā, bet lai kā censtos uz āru nenāk. Manā gadījumā tas bija kalngals tam ar ko, pēc manām domām, nodarbojies arī Tu. Un cik forši ir tad, kad beidzot un no sirds var un sanāk! :))