Kad vairs nevar turēt

Man skaļi rūca vēders. Tā rūca, ka likās, tas dzirdams pat pie skatuves un visticamākais atgādina telefonu, kuram izslēgta skaņa, bet atstāts vibrozvans. Norīts telefons vibrēja man kaut kur iekšās un, apsedzot vēderu ar abām plaukstām, centos darboties kā klusinātājs. Neizdevās. Mans vēders, viņš tieši tajā mirklī grib izteikties, lai runā.

Tieši arī par to izrāde. Par runāšanu vai arī precīzāk – nerunāšanu. Pieaugušo ļaužu spēju pat siltā sūdā stāvot līdz padusēm (liels sūds), smaidīt un izlikties, ka viss ir kārtībā. Bet cik ilgi Tu tāds sūdos stāvošs izliksies, ka Tev viss bezbožna kruta un skaisti, ka Tev nemaz ar nekaitina sievas/draudzenes pamācošās piezīmes, ka Tev nemaz ar nekaitina, ka viņš visu laiku runā pa telefonu, it kā tas būtu pieoperēts pie viņa auss un stimulētu runas orgānu, ieklausoties tādā pašā operētajā otrā galā. Var jau izlikties, ka tas ir normāli, ka mēs visi tādi egoisti… ka tas ir normāli, ka nevis pieņemam otru tādu, kāds viņš ir, bet gan stellējam pa kaut kādai savai modei.

Šodien nejauši saplēsu krūzi. Patiešām ceru, ka tā nepiederēja nevienam no kolēģiem. Trauki sākuši plīst un gribas domāt, ka tā mana tuklā laime ir pavisam tuvu un nāk palēnām, vienai ciskai rīvējoties pret otru (tuklas kājiņas, viņa liela, lēnu nāk). Da nepadomājiet, tā laime ir kā mišelin cilvēciņš futlāris. Nes sevī kaut ko lielu un vērtīgu. Man gribas tā domāt.

Lūk, tad par to izrādi. Par Slaktiņa dievu.
Ziniet, kurā mirklī man sāka patikt? Tad, kad viņi kļuva atklāti un sāka runāt to, ko domā, nevis to, ko ir pieņemts teikt. Sēž visi tādi.. visas pogas diplomētas, vārdi kā no “zelta etiķetes” paraugstundām, bet iekšā krājas, līdz viss sprāgst. Vīri ieņem gaiļa pozu, bet sievietes atklāj sevī kaķa dabu, padod balsi un izplūst asarās. Nelabums raujas uz āru (tiešā nozīmē), telefons lido puķu vāzē un kāds tiek iekaustīts ar žurnālu, jo nevar tak izturēt.

Briesmīgi dažubrīd skatīties izrādi, kurā redzu sevi.
Ziniet, ko es vēlējos? To, kaut man reiz būtu pieticis drosmes pašķaidīt traukus vai vismaz ābolu pret sienu (Vili, Tu biji lielisks), tā vietā lai nodurtu galvu un pabiļļātu spilvenā.

Kad šodien man pajautāja: “bet kur paliek mīlestība?” smējos, jo ne jau es esmu cilvēks, kam to jautāt. Mīlestība ir hormoni. Ķīmiska reakcija, tiem, kam paveicas, ķīmiskā reakcija ievelkas.
Lai nu kā, paklausieties, ko mazais Vitja saka.

Košu piektdienu!