Kni virtuve

love yourself more

Kad viņa pie ezeru spoguļiem sāk pucēties

Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuri brauc tajās “Un-tagad-paskatāmies-pa-labi-pa-kreisi” ekskursijās, proti, visu vēro no tāda kā stikla būrīša pozīcijas. Ne vari piestāt, ne kavēties, ne šoferim uzsaukt: “Hei, vecīt, pieturi, tas mirklis ir skaists, jel apstājies!”

Kad šajās dienās pabiju gan vilcienā, gan autobusā, braucot no punkta R uz punktu V, vai no punkta R uz punktu C, tvēru ainiņas vienu pēc otras, jo tas mirklis, kad tā daba pie ezeru spoguļiem sāk pucēties.. tas mirklis, kad sausas zāles vāli mijas ar sulīgi zaļām āboliņa vai sūnu saliņām. Tas mirklis, kad melni putni sēž kailu koku zaros. Tas mirklis, kad purvainā vietā pamesti sašķiebušies bērzu stabi, kas atgādina tradicionāli pavasaros Rīgas centrā piesmietās liepas, taču tajā visā ir kas tāds.. tāds noslēpumains un kluss, kad vienīgais, ko vari darīt, ir bildēt šo mirkli prātā un paturēt fotogrāfiju vēl pāris dienas, jo vēlāk tā ne tikai izgaisīs, bet arī dabā nomainīsies dekorācijas un iepriekš fotografētā bilde kļūs citādāka.

Tā es sabildēju vairākus kilometrus. Pļavas un purvus, sulīgi zaļus rapša laukus, pamestas mājas, vientuļus ceļus, kuriem sen nevienas pēdas nav stāstījušas stāstus. Tā es sabildēju putnu lidojumus, ruda kaķa klejojumus, upju tecējumus un izprātoju tajās vietās mītošo ļaužu ikdienas gājumus.

Es zinu, ka Faustam tobrīd mazliet skauda pat tad, ja mirklis nestājās.

Atvilktne: Kni.nieki
  • Liene saka:

    Tu esi mīļa KNI :)
    (mīļa tagad ir Žozītes mīļākais kompliments)

    02/05/2012 at 08:38
    • Kni saka:

      Ja Tu tā saki =)

      02/05/2012 at 18:53
  • Elīna saka:

    parādi, kā redzi posmuno R uz C :)

    02/05/2012 at 20:56
    • Kni saka:

      Patiesībā, es visu ceļu smaidīju (izņemot tos brīžus, kamēr kāsēju kā vecs jūrnieks). Priežu sils man atgādināja bērnību, kad Buļļu mežā gājām sēžot un mums ar brāli bija koka nazīši. Vispār, kad braucu laukā no Rīgas pa kādu citu ceļu, vienmēr prātoju, vai joprojām esam Rīgā, vai jau laukā.
      Pieturu neatceros, bet labajā pusē pamanīju tādu kā pamestu siltumnīcu, pat vairākas. Tikai karkasi, kas ieauguši sausā zālē, radīja tādu savādu sajūtu. Un vēl māju pagalmi ar iekārtotām lapenītēm un dārziem. Var jau smīnēt, bet es iedomājās, nez kā viņi uzņem jauniebraucējos, proti, ja kāds no malas tur iegādā dzīvokli. Vai viņi aicina pasēdēt viņu lapenē? Apmēram tā. Katrai ainiņai es izdomāju turpinājumu.
      Ak, un tajās vietās, kur gar priedēm sūnu taka vēl bija dikti slapja, es domāju, nez kā cilvēki tur iet? Un vēl – nez vai tiem, kas tik tuvu dzelzceļam dzīvo, mājas dreb?

      02/05/2012 at 21:22

Leave a Reply