Nezinu, no kuriens tas viss nāca, bet vieglums, ar kuru sēdos pie galda, lai nodotos darbiem, bija atgriezies. Laika mazāk, citu nodarbju vairāk, pacilātības un viegluma vēl vairāk. Nekādas loģikas, taču viss darbojās.
Viņa vēlējās tējkannu, kurā virpuļotu un ziedētu tēja. Nē, ne tā aizmirstā, kad krūze pamanījusies noslēpties uz vairākām nedēļām un sākusi sevī audzēt jaunu dzīvību. Nē, ne tā. Zāļu un ziedu tēja, kura, aplieta ar ūdeni, sava peldējuma laikā atdzīvojas.
Tam visam atlika tikai izgatavot šablonu, pielīmēt to uz stingrāka materiāla, noasināt skalpeli un cerēt, ka to visu izdosies paveikt ar pirmo mēģinājumu. Dažkārt nav iespējams noticēt ne savām acīm, ne rokām, bet šajā reizē tās visu izdarīja tā, kā tam būtu jābūt.
Aptuveni 5 x 3 centimetri lielā tējkanna vakara gaitā atplauka ziedos un sīkās lapiņās, vietām atstājot mazītiņus apaļus pumpuriņus citiem sākumiem.
Un ko jums? Ko jums ieliet? Kā būtu ar tasīti pavasara? Vai jums ieliet līdzņemšanai? Lēnām un nesteidzīgi dzersiet mājās?
Lai priecīgi un silti!
Jā, lūdzu – līdzņemšanai! Tik skaisti – es nespēju (jau cik gadus) nobrīnīties – kā to var? Kā? Un vienmēr ir tieši laikā – šobrīd pelēkums noēd visu vieglumu un vēlmi darboties! Mazais prieciņš gan bija – parkā safočēju sniegpulkstenītes tieši tādas kā tajā Padomju laiku pasaku filmā :)
Paldies, mīļā Signe! Pati jau dažreiz brīnos, bet pagājušajā nedēļas nogalē viss tik labi sakrita, lēnu, bet labi gāja no rokas un tas milzīgais prieks, kad sanāk. Uzreiz sanāk.
Tev jau tur ir sniegpulkstenītes? Cik skaisti!
Tik ļoti skaisti un dzīvi – patiešām šķiet, ka tēja virpuļo kūpošā tējkanniņā :) Lika pasmaidīt no paša rīta.
Paldies, Santa! Prieks lasīt par smaidu.
Lūdzu tasīti pavasara man arī! Burvīga kanniņa!
Par priecīgu pavasara gaidīšanu!
Joprojām viena no manām iecienītākajām rotiņām :)
Priecīgi šo lasīt! No sākuma gan mazliet sabijos, kas tad tas, kas tad tas.. tik senam ierakstam. Tas laikam ir apmēram tāpat kā tviterī pielikt zvaigznīti kādam vairākus mēnešus vecam tvītam.