Kni virtuve

love yourself more

Kailums, neveiklas kustības un citi šķēršļi

Pirmdien beidzas pirmais iegādātais sporta kluba abonements pēc divu gadu pārtraukuma un loģiski, ka grasos iegādāties arī nākamo. Vērojot sporta klubā notiekošo, nākas secināt, ka apmeklētāju skaits ir krietni samazinājies, lai gan sporta kluba abonementa cena tā īsti nemaz ar nav mainījusies.
Šoreiz par citu iemeslu, ne naudas, kas iespējams attur tieši jaunkundzes un kundzes pievērsties sporta kluba apmeklējumam. Lai kādas arī nebūs jūsu piebildes, no savas puses vēlējos sniegt mazu iedrošinājumu un uzmundrinājumu ar veselīgu devu ironijas.

1. Viņas visas uz mani tur lūrēs.
Pirmkārt, nelūrēs gan. Ja arī lūrēs, tad tikai tās, kuras jau no dzimšanas izskatās “snog šebaķeļno” un par savu vienīgo izklaidi darba dienās atradušas sporta zāli, kā arī tikai vēlreiz vēlēsies paspodrināt savas spalvas.
Arguments, kāpēc šo kategoriju dāmas nevajadzētu ņemt par pilnu: nav liela māksla ērglim starp zvirbuļiem būt.

2. Kautrējos no sava ķermeņa.
Lai nokļūtu līdz sporta zālei, būs jāizmetas kailai kaut vai tāda sīka iemesla dēļ, ka jāpārģērbjas. Tur nu nekā, bet atcerieties, ka tās, kuras atnākušas sportot un to dara jau krietnu laiku (tāpēc arī viņu fiziskā forma ir līmenī) uz jums pat nepaskatīsies un, ja arī paskatīsies, tad nopriecāsies, ka arī jūs beidzot vēlaties par sevi rūpēties.
Ticiet man, nevienu no viņām neinteresē, kad jūs pēdējo reizi veicāt bikini vaksāciju un vai vispār to kādreiz esat darījušas vai grasāties darīt. Vienīgais cilvēks, kuru tas ģērbjoties vai arī dušā interesē, esat jūs pašas.

3. Kad pārvarēsiet kailuma kompleksu, būsiet saģērbušās un nonāksiet līdz zālei, jums iespējams būs jāpārvar vēl viens komplekss. Kustības.
Ja nu ir tā, ka visas jūsu kustības jums liekas izcili neveiklas, tad iespējams tā arī ir, bet neskatieties tik daudz apkārt. Piekāst tās, kuras zina visus soļus. Pēc pāris nodarbībām zināsiet arī jūs, bet pagaidām labāk koncentrējieties uz sevi un ļaujiet viņām vēl mirkli pašapliecināties. Iespējams sporta zāle ir vienīgā vieta, kur viņām pazīmēties. Atcerieties, nav grūti būt ērglim starp zvirbuļiem. Esiet centīgs zvirbulis, lai pēc pāris nodarbībām un koncentrēšanās uz mērķi, jūs taptu par iznesīgu un slaidu cielavu!

4. Sporta tērps.
Sporta tērps nav šikākais un tās stilošanas botas, ko vilkāt vasarā pie džinsiem, nekam neder?
Atcerieties, jums nav jāvalkā nike vai adidas, lai spētu labāk kustēties vai arī jūsu forma uzlabotos div tik ātri, taču par labu ekipējumu der padomāt jūsu pašu labad. Svarīgākais ir apavi, lai tie būtu atbilstoši un ērti, tādējādi lai maksimāli novērstu iespēju sevi satraumēt.
Ja kāda cita kvalitāti un zīmolus izvēlējusies stilošanai, atcerieties, ka apģērbs ir ātrākais veids, kā radīt pārliecību par sevi. Ja tā nebūtu, tad apģērbu industrija kā tāda nezeltu un neplauktu. Jā, arī man ir zīmolsporta bikses un apavi, bet tas drīzāk ir dēļ tā, ka jau bērnībā tēvs man pirka labus sporta apavus ar saukli “mēs neesam tik bagāti, lai pirktu tik lētas mantas”. Labs sporta inventārs arī labi kalpo. Lai kā tur arī būtu, tam, ko vilksiet mugurā, būtu jums jārada komforta sajūta un tikai esot komforta sajūtā, skatoties spogulī, spēsiet sev sporta laikā uzsmaidīt.

5. Kustības joprojām misējas.
Pasmejieties un turpiniet. Galvenais neapstāties un neatmest visam ar roku.
Lai arī trenere, pie kuras es eju, ar tempu nebremzē, viņa nebeidz atkārtot, ka svarīgi neapstāties. Nesanāk uzreiz, sanāks pēc tam. Ja jums ir blakus kāda, kurai ļoti labi sanāk, izmantojiet viņu! Nopietni. Ja spējat turēr viņas tempam līdzi, tad iespējams būsiet atradušas sev sportošanas sabiedroto.

Secinājums pēc mēneša sporta zāles apmeklējuma: es jūtos patiešām labi! Lai kas tā arī nebūtu, kas man katru rītu raugās spogulī, man viņa patīk arvien vairāk. Solis ir ātrāks un ņiprāks. Ja tomēr vēl katrējaties, tad ir pēdējais laiks pārstāt. Kā teiktu mana bijusī kaimiņiene: taisna mugura būs jūsu daļākā rota. Ar to tad arī sāciet!

Tiekamies zālē!

Atvilktne: Kni.pūš.taurē
  • Gicha saka:

    Varbūt šo visu man vajadzēja „zināt” pirms pusotra gada, kad pirmo reizi dzīvē!!, saskatījusies filmās un sporta klubu logos, cik eleganti un skaisti meitenes izskatās, – nolēmu izmēģināt sporta klubu… ar mani notika viss iepriekš minētais – lūrēja, kautrējos, biju tizla, veči nāca palīgā.. brr… vēlāk devos uz zāli tikai tad, kad pārējie vēl vai jau guļ… šis tas no tā visa man arī patika, bet kopumā sapratu, ka neesmu zāles cilvēks, ka labāk paskrienu vai panūjoju dabā.

    26/02/2011 at 19:08
    • Kni saka:

      Kad uz sporta klubu gāju pirmo reizi, es gāju ar atbalsta komandu :D Kopā ar draudzenēm. Tāds trio mēs tur bijām. Vienmēr nostājāmies tā drusku uz beigām un bišku ampelējāmies, bet ar laiku kaut kā sanāca, ka viena pārvācās ārpus Rīgas un mēs gājām vairs tikai divatā. Tad atka kaut kā viss notikās dīvaini un es kādu laiku gāju viena. Ar laiku vienkārši sāc pārējos ignorēt un interesē tikai mērķis, kāpēc esi atnākusi.

      F1 tiešām neviena nelūr nievājoši, vismaz es neesmu redzējusi un, ja uz nodarbībām iet regulāri, tad tā grupa sāk likties kā savējie. Man blakus vienmēr ir kāda jaunkundze, kuru var apzīmēt ar “vingro smuki”, bet viņa man drīzāk palīdz nekā liek justies vājākai un es priecājos, ka man blakus kāds tā prasmīgi prot izpildīt vingrinājumus, jo tad man ar labāk izdodas.

      Viss ir galvā. =)

      26/02/2011 at 21:17
  • Inga saka:

    paldies, šis bija man! :)

    26/02/2011 at 21:23
  • ezz saka:

    Oi, kā man tā lūrēšana, bikini vaksācija, bezcelulīta beibes, nepieciešamība vilkt stringus nevis ērtas kokvilnas biksītes, citādāk tiec nicīgi novīpsnāta, un citi tādi tracina… Uzlieku vēso purniņu un dodos iekšā, bet vienalga sajūta čābīga. Kamēr biju slaidi kaulaina, tas kaut kā bija vieglāk, bet ar +21kg likās tīrās šausmas. Nometu kādus 10kg, tad tikai atļāvos doties sportot, bet arī – pa pusei slēgtā ūdens aerobikas grupā, kur citas ir ļumīgas kundzītes sākot no 50 gadu vecuma :D

    KOMPLEKSI!!!

    26/02/2011 at 23:34
    • Kni saka:

      Vienīgais komplekss, kuru man ir nācies F1 jaunajās telpās pārvarēt, ir duša. Ne jau kaut kādu vaksāciju, solārijā iesauļotu ķermeņu utt. dēļ, bet gan dēļ pašas dušas kā tādas. Kādas 10 dušas vienā rindā bez aizslietņiem bez kā.. pirmās asociācijas kā kaut kādā koncentrācijas nometnē, kur visus plikos vienā rindā sastāda.
      Citādi arī tur viss ir pofig, jo ūdeni grūti noregulēt un visas ir aizņemtas ar šito atrakciju :D

      27/02/2011 at 00:00
      • ezz saka:

        Man šķiet, ka F1 tās dušas tādas bija jau pirms 2 gadiem, kad gāju tur uz baikiem.

        27/02/2011 at 00:06
        • Kni saka:

          Nu jā, bet es uz F1 sāku iet vēl tad, kad viņi atradās Bruņinieku ielā.

          27/02/2011 at 00:07
      • Inga saka:

        jā, šāda padomjlaiku stila duša ir lieta, kas man visvairāk riebjas sporta klubos. Tik tiešām riebjas. :(

        Kāda nezin sporta klubu, kur ir kaut cik cilvēcīgas dušas???

        27/02/2011 at 01:20
        • Kni saka:

          Piemeklēsi sev sporta klubu pēc dušas? :D
          Ja man par tādu ekstru būtu jāpiemaksā 10 Ls, nekā maksāju tagad, es nemaksātu. Pārvarēt kompleksu ir izdevīgāk.

          27/02/2011 at 01:41
      • Inga saka:

        hmm… kopš kura laika duša skaitās ekstra? :)

        27/02/2011 at 13:35
      • Kni saka:

        Man šķiet, Tu nesaprati jautājumu pēc būtības.
        Mēģināšu paskaidrot. Vai Tu sporta klubu piemeklēsi pēc dušas? Tas ir no sērijas – Tev patiks nodarbības, Tev patiks sporta zāle, bet Tev nepatiks duša. Tu atteiksies tikai dušas dēļ?

        Vai restorānu Tu izvēlēsies pēc tualetes iekārtojuma vai ēdienkartes?
        Vai kino izvēlēsies pēc piedāvātā repertuāra, vai pēc piedāvāto konfekšu klāsta?

        27/02/2011 at 18:48
      • Inga saka:

        Es sapratu, sapratu :)
        Nu piemēram, ja man restorānā būtu jānokārtojas publiski vienā stūrītī, tad tas gan spēlētu lielu lomu restorāna izvēlē. Tāpat ir ar sporta klubu un dušu. Man ir gadījies būt klubā, kur dušas ir ne tikai bez starpsienām, bet piedevām vēl ļoti tuvu viena otrai tā ka, ja pavairāk cilvēku, sanāk gandrīz saskarties. Nav patīkami, vismaz man. Tieši tāpat ar ģerbtuvēm – tik cieši kopā, ka “sastrēgumstundās” sēdi kaut kaimiņienei klēpī.
        Katram jau tā privātuma izjūta ir savādāka, bet man tīri personiski vajadzīga lielāka neaizskaramā telpa ap sevi. Un dušas visas rindiņā vienā lielā telpā – nu tas tiešām ir padomjlaiku palieka.

        27/02/2011 at 23:51
      • Inga saka:

        Bet patiesībā šī ir viena no tām tēmām, par kurām var diskutēt mūžīgi, un tik un tā “neatrast kopsaucēju”. :)

        28/02/2011 at 00:11
      • ezz saka:

        Tas klubs, uz kuru man tagad jāiet ir ar civilizētajām dušām – mājas varianta duškabīnes. Tikai divi mīnusi – atrodas Juglā, piedāvājumā tikai apļa treniņš. Ja gribas baigās aerobikas, bodī baikus, pilates un jogu, tad nederēs.

        28/02/2011 at 00:40
      • Inga saka:

        Es pavisam otrā Daugavas krastā dzīvoju :) Pagaidām metu aci uz City Fitness, ir doma šonedēļ sākt, jo neizskatās, ka tik drīz varēs ko pasākt brīvā dabā (es domāju velo vai skriešanu).

        28/02/2011 at 00:59
      • ezz saka:

        Es jau arī no otra krasta braukāju, pie tam ar sabiedrisko :) Pēc mēneša šitais projekts beigsies, tad arī meklēšu kaut ko tuvāk mājām. Rajonā ir Atlētika ar nepamatoti augstām cenām, viens mazais Lady’s Fitness un pa ceļam Olimpijā arī viens kaut kāds bija…

        28/02/2011 at 11:24
  • dana saka:

    Kad sāku iet uz klubu, man arī likās, ka visi lūr un pēta mani, ka iesmīkņā par manām divām kreisajām kājām :D Bet ar laiku airobikās sokās aizvien labāk,visi deju soļi sāk padoties viegli, sporta zālē jūties kā mājās un arī neviens vairs nelūr! Tā lūrēšana bieži vien ir iedomas, jo nevienam taču neinteresē kāda izmēra krūtis tev ir vai cik pieguļošas bikses nēsā(izņemot vīriešus). Mēs visas esam tās pašas sievietes ar vieniem un tiem pašiem kompleksiem un airobikās tomēr visas jūtamies kā komanda! Katrā sporta klubā ir tikai kādas 3 cacas lūrētājas ar plastmasas krūtežu,kurām ir vajadzība sevi salīdzināt ar pārējām, bet tas arī viss, tās ir jāignorē :)

    27/02/2011 at 11:48
  • Ilziite saka:

    :) Sēžu gultā un domāju – iet uz klubu šodien vai rīt.. :D
    Taču man šobrīd ir kādi savādāki iegansti, nekā tavi minētie.. Jo gāju jau sportot regulāri pirms laiciņa tā ka šņakst, pat 4 x nedēļā dažu brīdi.. Ar brīdi, kad pati izglītojos mazliet sporta un uztura jautājumos, man visi/as lūrētājas vairs neuztrauc, jo skaidri zinu ko un kāpēc daru.. Un manā klubā izskatās, ka lielākā daļa ir tādi.. Un tā kā man aerobikas nekad nav padevušās, eju un savā tempā darbojos uz trenažieriem..
    Bet tagad ir iestājies kaut kāds “baigais slinkums”, nav jau tik “steidzami”, “ārā auksts” un vispār ir baigi daudz ko darīt.. Pilnīgi besī ārā! Labi, ka rīt ir pēdējā iespēja pagarināt abonementu.. Jūtu, ka tā mani glābs!

    27/02/2011 at 12:23
  • Anne saka:

    Gāju uz sporta klubu kkādus 3 mēnešus.Un tad es tiešām vairs nespēju izturēt.Nu,lūrēja,vīpsnāja un ierēca tās kārnās,kuras iet nodzīt savus liekos 100g.Secināju,ka nespēju vairs turpināt graut savu pašapziņu.Nebija nekāda prieka iet uz nodarbību,kur visas kārnas un katru reiz ienākt telpā,kur nopēta no galvas līdz kājām un riebīgi nosmīn.
    Man,protams,ir liels prieks par tā,kas var pārkāpt visam pāri.Tiešām prieks :)

    27/02/2011 at 13:56
    • Kni saka:

      Hmm… man tiešām nebija licies, ka ir tik traki.
      Šis būs mazliet humorīgs jautājums, bet, kā Tu zini, ka viņas skatās? =) Atbilde – jo Tu skaties.
      Nezinu, uz kādu klubu Tu gāji, bet man sāk likties, ka es esmu gan akla, gan kurla, vai arī kaut kāda imūna padevusies. Daudz neērtāk esmu jutusies deju klubā nekā pie spoguļa vigrojot, vai plika dušā stāvot.

      27/02/2011 at 18:52
  • chirka saka:

    vai, šitādas dušas jau vēl ir civilizētas :D agrāk, kad vasarās braukāju pa orientēšanās sacensībām, pēc tam bija pieejamas dušas. pļavas vidū sasprausti mieti, kas apvilti ar plēvi un tur, atkarībā no vietas plašuma, arī kādas 10 dušas riņķī. vispār tā neko – saulīte apspīd, gaiss ar svaigs, un noguruma pārņemtajām vairāk interesē mazgāšanās. bet tur jau ar bija – no mazām meitenēm līdz sirmām kundzēm. vienīgais, kas patiesi kaitināja, bija vīrieši, kas sēdēja uz ugunsdzēšamo mašīnu (ar ko piegadā ūdeni dušām) jumtiem un no attiecīga leņķa un augstuma varēja lūrēt. tā neko izklaide :D

    27/02/2011 at 18:15
    • Kni saka:

      o, kas atklājas, bet citādi piekrītu: [..] un noguruma pārņemtajām vairāk interesē mazgāšanās. Tāpat arī vingrošanas paŗņemtajām interesē pati vingrošana.

      27/02/2011 at 18:53
      • Inga saka:

        tam es arī piekrītu! Vismaz pašai nekad vingrojot nav bijis nekādas interses un laika lūrēt uz citām. Turklāt visās zālēs jau parasti priekšā ir spoguļi, un uz ko tad mēs skatāmies spogulī? Tak tikai uz sevi! Tāpat kā fotogrāfijās!

        28/02/2011 at 01:04
  • Inga saka:

    Izklausās, ka rakstura audzināšanas nolūkos ļaudīm vajadzētu baseinu, piemēram, apmeklēt. Publiskā pirts laikam būtu pārāk ekstrēmi. Lai kaut kā atbrīvotos no egocentrisma – visi uz mani skatās. Ne nu skatās, ne kā! Es eju peldēt (vai vingrot), duša pirms tam un pēc tam ir kā iztīrīt zobus 2x dienā. Sportošana ir laiks, ko veltu sev un ķermenim, šo to pārdomāju, izdomāju, atpūtinu smadzenes un tamlīdzīgi. Un, goda vārds, blenšanai uz citiem manam ego nav laika :)
    Starp citu, vai tik nav tā, ka tie nepārliecinātie, kompleksos slīgstošie ļaudis arī ir vislielākie ‘lūriķi’ ?!

    28/02/2011 at 12:27

Leave a Reply