Kaķīts mans, kaķīts mans…

…brūns ar kakao ķepiņām.
Pavisam īsi sakot, tas notika tā. Liene man nedeva tik ilgi mieru (ņaudēja kā kaķītis), kamēr es tomēr saņēmos un uztapināju mazmazītiņu mincīti burvīgākajai mazajai dāmai, kādu man nācies satikt – Žozefīnei! Vārds vien ir ko vērts. Mūsu (mana un Žozefīnes) iepazīšanās notika pateicoties viņas mammas zilonim. Mazā dāma, izstiepusi savu mazo rociņu, iebēra man saujā delfīnus: “Naudiņa.” Mazā mani apbūra no pirmā brīža un kā Tu tādam bērnam kaķi neuztaisīsi, turklāt, ja vēl šis cilvēkbērns sācis iet bērnudārzā. Tur taču visi sveši un mamma katru rītu iet prom, atstājot mazo dvēseli pie svešajiem. Lai šī palikšana būtu vieglāka un Žozefīne nejustos viena, līdzi viņai dosies kakao kaķītis. Nu kaut kā tā.
P.S. Kaķim acis no manis. Smīns arī.

Published by

Kni

Love yourself more

6 thoughts on “Kaķīts mans, kaķīts mans…”

  1. Jā, Leo arī bieži ņem mamutu līdzi uz b/d un pacietīgi visus labo, kuri nevar izrunāt Kni. “To taisīja Kni. K-N-I.”

  2. Acis sajūsmā iezibējās kā tādai mazai Žozefīnei :-))) Varu pievienoties – laimīgā Žozefīne!
    Fantastiski!!!

Leave a Reply