Kni virtuve

love yourself more

Kam baznīca, kam tirgus

Tas notika sen vai pasen, konkrētu datumu nenosaukšu, bet kopš tā brīža, kad pārcēlos uz dzīvi centrā, es brīvdienās eju uz tirgu. Līst, nelīst, spīd vai nespīd saule, snieg, es eju. Tas ir kā gājiens uz baznīcu, tikai baznīca man cita.

Kad pirkumi sastājas rakstā.

Kad pirkumi sastājas rakstā.

Vakardien, kad viegli izsalkusi nonācu tirgū, veicu ierastos bāzes pirkumus, kas maisiņiem liek kļūt smagākiem, neļaujot vējam tos plivināt.

Kāds kungs, kurš vasarās tirgo kartupeļus, sauc mani par jaunkundzi, savukārt blakus stāvošo kungu par saimnieku. Sak, saimniek, ko Jums? Viņš ir runātīgs, laipns, enerģijas pilns, turklāt, kas ļoti svarīgi, viņam ir gardākie kartupeļi visā tirgū.

“Iedosiet, lūdzu, maisiņu,” ir teikums, ar kuru tieku pie maisiņa gurķiem. Kundze vēl tik noskaidro, vai tādu, kur kilograms, vai vairāk salīdīs iekšā. Tur salāti, tur burkāni, tur sviesta pupiņas un cūku pupas (jau sajutāt smaržu?), tur tomāti, tur kabači un gailenes. Tur visa tik daudz, un viņi visi stāsta, ka viņiem tas labākais. Kā nu ne!

Starp zivju un dārzeņu paviljonu ir uzbeku maizes ceptuve, kura slavena ne tikai ar savu ārkārtīgi gardo non maizīti, bet arī ar milzu rindu, kuras aste bieži vien kūļājas zivju paviljonā. “Man, lūdzu, to ar spinātiem,” noklausījusies tekstu no kundzes pirms manis, tieku arī pie savas pildītās maizītes, kura, ievīstīta papīra turzā, nepaspēj tur ilgi uzkavēties. Tur iekšā gan spināti, gan sīpollociņi, tur vēl kāda pikanta garšviela un fenheļa sēkliņas. Tad iestājas tas mazās laimes brīdis, kad garšas tik neprātīgi sadod galvā, ka nekas cits neatliek, kā tiesāt to visu nost un smaidīt, kā arī jau tagad sākt ilgoties pēc nākamās nedēļas nogales, lai tiktu pie vēl vienas. Uz brīdi ir sajūta, ka esmu atgriezusies 2010. gada vasarā, pilnīgā labsajūtā ar sevi, kad visa pārējā pasaule var mierīgi stāvēt pie ratiem.

Mana šarmantā gaļas tante joprojām atvaļinājumā, bet pie iemīļotajām pļāpām uz dārzeņu paviljonu nemaz neaizeju. Būs atkal jāatskaitās par jaunumiem mīlas frontē un jāsaņem pilnas saujas padomu, kuri birst laukā no smiekliem vien.

Jo agrāk turp dosieties, jo ērtāk jums. Jo mazāk būs ļaužu, kas grūstīsies, jo vieglāk būs izstaigāt visu. Nē, draugi, vienpadsmit ir jau mazliet par vēlu. Desmit ir tieši laikā.

Nu ja, vēl tikai rozes, kuru cenas beidzot ir krietni kritušās un par kurām pavisam drīz varēs teikt: man visas, lūdzu.

Un tā nu ir, kāds uz baznīcu, es uz Centrāltirgu. Mute smaida, vēders starā un, ja vajag, ir arī kāds, kurš sprediķi nolasīs.

Košu svētdienu!

P.S. Šovakar beidzas futbols. Mhm.

Atvilktne: Kni.stāsts

Leave a Reply