Kni virtuve

love yourself more

Kam man būs ticēt

Runā jau, ka ir divas tēmas, par kurām ar draugiem, radiem, kaimiņiem tomēr nevajadzētu runāt, vai arī jārunā dikti uzmanīgi un proti – politiku un reliģiju. Par to pirmo nemēdzu runāt, jo neesmu kompetenta, bet par to otro man tā īsti nav nemaz ar ko teikt, jo attiecības ar Dievu manā izpratnē ir ārkārtīgi intīma lieta un nevienam nav tiesību man noteikt, kam man būs ticēt vai nebūs. Tāpat arī nevienam nebūs man pārmest, ka neesmu kristīta un uz baznīcu dodos vien Ziemassvētkos. Tā ir mana izvēle un tiem, kam domas citādas, es neko nepārmetu, ja viņi nepārmet man.

Kad iepriekšējā nedēļas nogalē kā ierasts devos uz tirgu pēc gurķiem, mani sagaidīja nevis mana gurķu dīlere, bet gan viņas pāriniece. Šī dāma ir varen runātīga un jau sen mani ievērojusi, un tieši viņa bija tā, kas man apjukuma brīdī pie konkurentu stenda norādīja: Jūs taču gurķus vienmēr no Guntas pērkat. Kundze ar mani vienmēr aprunājas, apvaicājas, kā sokas un vai nedošos pie jūras pasauļoties.Šajā reizē man tika jautāts par Aglonu. Vai esmu bijusi tajā laikā, kad visi svētceļnieki sabrauc, kad vakarā svecītes dedzina un paveras burvīgs skats, ko pavada lūdzēju enerģija. Nācās atzīties, ka neesmu bijusi gan, uz ko saņēmu, ka man kā neprecētai jau nu vajadzētu gan… Nez ko tas nozīmēja un nesaprotu, kāpēc tas tik ļoti tiek bāzts sejā. Ļaunā neņēmu un tikai nosmējos.. atļāvos arī viņas pašas labā noklusēt faktu, ka ne tikai neprecēta, nekristīta arī :D taču zinu, kur labākos gurķus pirkt. Man ar to šobrīd pietiek. Lai kundze neķertu pie sirds, nesāku arī diskusiju par tēmu, ka nesaprotu, kāpēc cilvēki vispār precas un arī to, ka nesaprotu, kāpēc cilvēki rada bērnus. (Bet par to šoreiz ne.)

Atceros arī kādu gadījumu, kad viens vīrelis sludinātājs ņēmās man tramvajā stāstīt par to, kā Bībeles lasīšana un vispār pievēršanās Dievam mūs glābšot no krīzes. Es gan viņam atbildēju, ka strādāt vajag un ar galvu draudzēties, un ka plikas lūgšanas šajā gadījumā neko nelīdzēs. Likās, viņš bija tik apmāts ar savu ideju un bukletiem, kas bija viņa rokās, ka man pat metās nelabi. Izkāpa kopā ar mani vienā pieturā un nāca vēl kādu gabaliņu līdzi, bet tad apstājās pie kādas apsardzes firmas teritorijas. Centās ieiet pa vārtiem. Tie bija ciet, bet vīrietis turpināja raustīt.. izrādās, ka sludinātājs nav kārtīgi savu sludināmo gabalu lasījis: “Klauvē un Tev taps atvērts.”

Kad dzīvoju mēnesi Vācijas dievidrietumos kādā katoļu ģimenē, atceros, kā mana vācu omiņa jautāja, kurai konfesijai piederu. Teicos, ka nevienai.. ka esmu pagāns.. un man tas neliekas svarīgi, jo svarīgi ir tas, ka cilvēks tic. Un kāda atšķirība.. ar ko kristītais labāks? Ar ko tas kristītais, kas pārkāpis vismaz pusi no baušļiem, palūdzis Dievu vakarā pirms gulētiešanas, lai tikai nomierinātu savu netīro dvēseli, ir labāks? Un vai vispār viņš par kristieti tiesīgs saukties?

Galu galā Dievu tāpat neviens nav redzējis un visi tie, kas redzēja Jēzu, jau sen ir miruši, taču cilvēkam nepieciešama ticība, lai mirklī, kad viņam nekā vairs nebūs vai arī brīdī, kad viņam visas cerības zūd, viņam būtu kam ticēt. Ja Dieva nebūtu (neviens nav pierādījis, ka ir), cilvēki tāpat viņu izdomātu.

Ja kādam vēl nav bijusi palasīt Pujata kunga (katoļu baznīcas kauna traipa) izteikumus Aglonā, tad to var izdarīt TE.

Foto.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • sudrabasparni saka:

    Es Tev pilnībā piekrītu… Nav svarīgi, vai esi katolis, luteranis vai pareizticīgais…
    Esmu kristīta, īstan.ībā esmu par to priecīga… Bet, jā baznīcas Dievam es neticu…
    Man piemēram patika senlatviešu dievības – mežamāte, vējamāte… Kaut kā tas viss šķiet skaisti… Ne tā, kā Bībelē – Tevi sodīs, ja pārkapsi baušļus utt…
    par reliģijam var runat gari un plaši… neskatoties, tam, kā neticu Dievam uz kakla nēsaju pareizticīgo krustiņu, jo esmu kristīta pareizticīgo baznīcā, un jā, mana vārda aizbildnes kuloniņu nēsaju… bet, tam ir citi iemesli, to neietekmē nedz reliģija, nedz Dievs…

    19/08/2010 at 11:15
  • Pingback/Trackback

    Ministru kabinets

Leave a Reply