Dažreiz domāju, vai es gribētu zināt? Vai es gribētu zināt, kā rakstnieks izdomā sižetu grāmatai, kā viņš to raksta, kā notiek tas process? Vai es gribētu zināt, kas notiek restorāna virtuvē? Ēdnīcas virtuvē? Varbūt es varu ieēst tikai tāpēc, ka nezinu, kā viss notiek? Vai es gribētu zināt, kā komponists raksta mūziku? Kā tās dziesmas, melodijas nāk? Vai es gribētu redzēt kaut ko no tām mokām? Varbūt tur nemaz nekādu moku nav? Vai es gribētu zināt, kas notiek to diženo galvās?
Ziniet, nezinu arī ir atbilde. Tad, lūk, es nezinu. Es nezinu, vai to visu gribētu zināt. Dažreiz man šķiet, ka ir lietas un arī cilvēki, kurus spēju sakarīgi uztvert tikai tāpēc, ka par viņiem neko nezinu.
Un tad nu ir šis, un es nezinu, vai jūs vēlaties zināt, kā tas top. To virtuves pusi.
Lai būtu pāreja, tā sākumā jāveido, jāsatin rullītī, jāietin (šajā gadījumā) melnā slānī. Tas, ko redzat bildē, ir nogrieztais slānis, no kura uzdarināto varēs redzēt rītdien.
Lai tiktu pie dažādu krāsu kubiem, tās dažādās krāsas ir arī jāsagatavo.
Kubi jāizgriež un jāsakārto.
Jānolīdzina.
Un jācer, ka viss ir palicis savās vietās.
Nezinot, var saglabāt tādu noslēpumainības auru. Mazliet no savas romantizētās iztēles pielikt klāt. Un vilties. Zinot – to visu sagraut, saplosīt ilūzijas un mēģināt atrast maģiju tajā, ko uzzināji. Zināt ir labi, dažreiz zināt mazāk – mierīgāk.
Lai silti un mierīgi!
Man tas kļuva tikai maģiskāk.
Tagad tik jānāk un pašai jāpamēģina!