Katram savu ikdienas krāsaino pasaku

Pirmais.
Tas bija viens no tiem retajiem rītiem, kad ar modinātāju tirgošanās nenotika. Pēc pirmā uzaicinājuma jau biju augšā, lai paspētu sveicināt sauli vannas istabā, kas tajos spožajos rītos tomēr liekas it kā iemaldījusies. Tik neparasta un mirklīga parādība, kas pielej nelielo telpu pilnu siltuma un gaismas.

Viss notika divdesmit minūtes ātrāk. Tieši tik, cik parasti mēdzu ietirgot modinātājam apmaiņā pret drusku saraustīta miega. Divdesmit minūtes ātrāk pametu māju, divdesmit minūtes ātrāk devos pa ierasto maršrutu, divdesmit minūtes ātrāk.. laikā, kad citu reizi noteikti apakšveļā skraidītu pa māju, smērētu brokastu maizes, domātu, ko uztriekt mugurā un sev stāstītu, ka kavēju, lai gan nekad neko nemēdzu nokavēt un tajos brīžos, kad esmu kaut kur par ātru, vienmēr nosolos, nākamajā reizē iziet pēdējā brīdī, vai arī ar mazu nokavēšanos, lai nepaliktu gaidītājos. Pat ja cenšos, neizdodas.

Ielas rīta agrumā bija tādas pašas kā pirms atvaļinājuma. Nedēļa ir laiks, kas reti kad visu spēj tik kardināli izmainīt. Protams, ja vien šī nedēļa nespēlē galveno fona lomu gadalaiku maiņas laikā.

Viss bija pa vecam. Tās pašas rīta sejas, tie paši suņi, tās pašas smalkmaizīšu smaržas, kas visu ielu ietina savās nāsis kairinošajās smaržās. Arī vēders rūca tieši tāpat, kā to mēdza darīt arī pirms nedēļas.
Vispār tas viss bija vakardien, bet man šķiet, ka pirms veselas mūžības.

Otrais.
Modinātājs nozvanīja precīzi sešos un es piecēlos bez vilcināšanās. Saule jau bija sākusi spīdēt vannas istabā. Tā kā nebiju pārlikusi modinātāju par divdesmit minūtēm, laikus iztaisījos, pagatavoju brokastu maizes un māju pametu ātrāk. Viss kā ierasts. Tā pati iela, tas pats maršruts, tās pašas sejas, tie paši suņi. Visa iela smaržoja pēc bulciņām un tas kairināja manas nāsis. Man gribējās ēst. Ļoti. Kā jau katru rītu. Rīts kā jau rīts.

Šie abi stāsti ir vienādi. Tajos iekļauts viens un tas pats notikums, atšķirība ir tikai tā, ka pirmais ir „krāsainā pasaka”, bet otrais – parasta telefona saruna, kurā pavisam veikli atreferēts rīta cēliens.
Ko es ar to gribēju teikt? To, ka mums katram katru dienu ir iespēja piedzīvot kādu krāsaino pasaku, taču tās krāsainība atkarīga no tā, kā mēs uz to skatāmies, kā to izlasām. Katru rītu mēs ejam vienu un to pašu maršrutu ar nelielām nobīdēm, redzam vienas un tās pašas mājas, taču tas, ko un kā saskatām, vai kā tajā ieskatāmies, mēdz atšķirties.

Lai jums krāsainas ikdienas pasakas!

Published by

Kni

Love yourself more

Leave a Reply

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.