Vispār ir tā, ka ar komplimentiem vien tālu tikt nevar, lai gan esmu pateicīga par katru no jūsu uzslavām. Komplimenti ir barojoši, taču kritika – veselīga, konstruktīva kritika – ārstējoša.
Izmēģinot kaut ko jaunu, pirmie darbi vienmēr ir uz tādu kā taustīšanos, jo sajēgas ir maz un meistarība rodas tikai pakāpeniski. Kā zināms, par meistaru nepiedzimst, par meistaru top. Kad man liekas, ka varu makten daudz, paskatos citu darbus, noslauku pienu no lūpām un saprotu, ka vēl daudz kas darāms, daudz strādājams, piestrādājams un izzināms. Nebeidzams atklāšanas un mācīšanās process.
Tā arī mans kritiķis, apskatot paveikto, savos vārdos bija nesaudzīgs un norādīja uz nepilnībām, kuras es gan centos visādi atspēkot, sakot, ka vajadzētu tomēr iztēloties, cik grūti bija un cik ļoti es patiesībā centos. Neviens manus centienus neapšauba, taču ir skaidrs, ka var labāk. Gandrīz vienmēr var labāk, ja ne labāk – tad citādāk gan.
Uzklausījusi kritiku, uzmetu lūpu (tieši tā, klusībā apvainojos), bet, tā kā pēc horoskopa esmu ēzelis, tad ieslēdzu sevī spītību un svētdienas novakarē nolēmu trenēties. Trenēties spītējot! Locījos visādos līkumos, vēl tikai lineāla trūka, lai sāktu mērīt. Skaidrs bija viens, ka, lai būtu pavisam ideāli un tur pat piesieties nevarētu, daudz ilgāk jāpiestrādā pie darba materiāla, jo ne tikai tam ir nozīme, kā tiks salikti ģeometriskie raksti, bet arī cik precīzs būs izmantotais raksts. Daudz secinājumu, laba mācība, kaut arī spītējot.
Spīts treniņa pateicības: paldies par kritiku, paldies par mācību, paldies Pogas zilonim, kas tomēr bija un ir tik varens, ka manā ziloņu sērijā ienesis ģeometrijas tēmu.
Zirdziņu kāršu kaklā un māšu saulainus sveicienus elefantam ar karodziņu!
Ko lai vēl piebilst – katram savu Naumani un Rietumu!
(rudu lamājas), Tu tak i dulllaaa! Tik kruts!
:D neesmu pilns rublis.
Vēl vakardien slīpēju otro reizi :D
patīkami ir paskatīties kā cilvēks lauž sevi! ar nosacījumu, ka skaties no malas un lauzējs neesi Tu pats! bet vispār dienā nepaguvu uzrakstīt, prieks redzēt, ka mūza Tevi neatlaidīgi “vajā” :))
ciiiiik skaists! :)
Fantastisks zirdziņš, es ilgi pētīju bildi, lai saprastu, vai trijstūri ir telpiski vai tomēr tikai ar krāsām radīts tāds iespaids!
optiskā ilūzija!
Wiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii <—- (skaļš sajūsmas spiedziens) :))
Zirdziņš man kļuvis par vienu no mīļākajām rotām. Labprāt liktu katru dienu, turklāt šodien, kad ļoti skrē’ju, lai paspētu uz sporta nodarbību, paverot jaku, sabijos, jo zirdziņa nebija. Biju gatava visam atmest ar roku un iet meklēt. Tad, trauksmaini tverot pie kakla, tomēr atklājās, ka no skriešanas zirdziņa ķēdīte sarāvusies uz augšu. Tāds atvieglojums!