Liekam jaunu bildi iekšā!
Pēc veiksmīgām ziloņsērijām ir mazliet grūti, jo tie, kas saiedvesmojušies no redzētā, parasti kāro ko līdzīgu vai trakākajā gadījumā, kas ir neiespējams, tādu pašu. Arī es, saskatījusies uz padarīto, nekādi nespēju saņemties kam līdzīgam jaunam un tad piemeklē vecā, nevisai labā sajūta, ka viss ir paveikts, ka viss ir izdarīts. Tieši šādu sajūtu piedzīvoju aizvadītajā nedēļas nogalē, kad kādam kratīju sirdi par mūzas zudumu. Kāds bija tik attapīgs, ka meklēja sakarību starp tās zudumu un jauno dzīvesvietu. Neatrada.
Par ziloni.
Šajā reizē man palūdza saglabāt maigumu un apvienot divas krāsas, kas sākumā nevienojās, lai arī patiesībā ir pat ļoti savienojamas – mint green ar vecrozā/rozīgo. Ja nav kur ņemt iedvesmu, jāiedvesmojas pašai no sevis. Tieši tā tapa šis mežģīņu lapausis. Tāds caurspīdīgais, tāds vieglais un no skata trauslais. Neparastai jaunkundzei ar elegantu suni.
Tavos pirkstu galos ir burvju dzirkstis, Kni. Brīnumskaisti nudien!
Paldies, melato! Un citiem arī paldies!
žēl, ka nevar zīzoni pie krūts piespraust tā, ka gaisma spīd cauri. Tad es noteikti šādu vienu gribētu, jo tas “nepanesamais esības vieglums” ir kaut kas neticams..
Šis, nu, arī ir pilnīgi manā šnitē – krāsas, mežģīnes un caurspīdīgums…
Kni, vai tu arī guli?
Debešķīgs meistardarbs :)
ahh, Knī!
smaidu sevī!
iedvesmas neaicina, tās pašas nāk ciemos, kad un cikos vēlas.
mm, jā, vismaz manējās noteikti tā dara!
pateicības un prieks.
pavasara ziloņam pie manis būs silti!