Sestdienai tas vēl bija rīts. Sestdienai divpadsmit vēl patiešām ir rīts, bet pie durvīm kāds zvanīja.
Slapjiem matiem, kurus tieši taisījos žāvēt, devos atvērt, pirms tam palūrot caur durvju actiņu, kurš ir zvanītājs. Fakts, ka es mājas plīša biksēs un jakā, mani nesatrauca, tāpēc paniku ar pārģēbšanos neveicu. Palūrējusi par durvju actiņu, konstatēju, ka zvanītāji ir divi – vīrietis un sieviete.
Veru vaļā durvis un tur jau viņš stāv – pagara auguma vīrietis ar mapi padusē un kaut kādu bukletu. Jaunā sieviete aiz viņa veido fonu un visticamākais šajā stāstā ir tikai bekvokāliste, t.i., dibenplāna dziedātāja. Vārds pa vārdam un vīrietis sakās, ka grib ar mani parunāt par Dievu. Palūkojos uz bukleta atvērto lappusi un tur melns uz krāsaina rakstīts: kas ir Dievs?
Ziniet, tā sajūta, kad šitā ten nāk.. nu.. es pat nemāku izstāstīt. Tā kā bērni atnākuši pie tēva mīļākās un nu jautā: kas Tev ar Viņu ir? Cik ilgi jūs jau salaižat?
Par visu pēc kārtas.
Kad saprotu, ka īsti no šīs sarunas man neizbēgt, izlemju spēlēt uz visu banku un runāt tiešu valodu. Paskaidroju atnācējiem, ka tas Dieva jautājums man ir intīms un tagad par šito vervelēt man būt tas pats, kā izmesties apakšveļā. Atnācēji novelk “oou..”, bet rimties nerimstas. Skaidroju, ka man ir savs Dieviņš, savs čoms, ar kuru šad tad parunājos, ja neviena cita nav. Dibenplāna dziedātāja sakās, ka tad jau varot parunāt arī ar lācīti. Ak, jel, cienītā, nopūšos un atbildu bez izlikšanās, ka divdesmit sešu gadu vecumā runāties ar plīša gabalu būtu diezgan jocīgi, ja pat ne stulbi. Vīrietis kaut ko purpina ar to, ka varbūt tik pat labi es runājoties ar dēmonu.. bļe, kas te vēl nebūs. Tu vari man pierādīt, ka Dievs ir? Vari? Nevari. Reliģijas manā skatījumā ir izdomātas, lai vienotu cilvēkus. Cilvēkam ticība kaut kam ir vajadzīga. Esiet redzējuši kādu, kas metas lūgšanās tad, kad viņam ir labi? Kad man kāds savulaik centās stāstīt, ka lūdz par mani Dievu, vienīgais, ko es nodomāju, paldies, nevajag, par sevi aizlūdz, vecīt. Mani liec mierā.
Saruna nebeidzas un vīrietis sāk piesieties vārdiem. Ja jau reliģijas radītas, lai vienotu cilvēkus, tad kāpēc kristieši un musulmaņi karo? Jopt.. nu tāpēc, ka viena reliģija vieno vienus, bet otra otrus un neviens nav teicis, ka viņi karo reliģiju dēļ. Interpretācijas. Pie visa vienmēr vainīgas interpretācijas un nesaprašana, neizpratne.
Tas, ka es pasaku, lai viņš pierāda, ka Dievs eksistē, nenorāda uz to, ka es neticu. Tas uz neko nenorāda. Un nevajag man bāzties virsū ar jautājumiem, kas ir Dievs, kas man ar viņu ir un cik ilgi jau mēs abi salaižam. Tā ir mana privātā štelle. Mūsu saruna krietni ieilgst un paspēju arī izstāstīt, ka neesmu kristīta un ka baznīcā jūtos kā svešķermenis, jo tie ļaužu rituāli man tur liekas nesaprotami. Nejūtos piederīga un nevēlos justies tur piederīga. Cilvēki taču ir dažādi. Vieniem vajag, lai ir kāds tur augšā, lai ir kāds, uz ko paļauties, vajadzības gadījumā kaut ko uz Viņu novelt un labākajā gadījumā Viņu paslavēt.
Mirklī, kad saruna jau sāk krist uz nerviem un uz katru viņa argumentu spēju nolikt priekšā trīs savus, sakos, ka vispār, ja jūs nepamanījāt, man ir slapji mati un saaukstēties nekārojas. Vīrietis gan vēl taisījās man kaut ko palasīt, bet es saku “paldies” un “sveiki”! Nez, vai vēl kāds kaimiņš viņiem durvis atvēra, vai es viena tāda?
Tā lūk, vēl ir kāds vai kāda, pie kura Dieva bērneļi bijuši noskaidrot, kas jums tur ar to Dievu ir?
Tu spēj ietērpt vārdos to, ko es, iespējams, nekad nepateiktu. Ticība nevienam nav jāpamato, jāuzspiež vai jāattaisno – tā ir mana un tā ir pareiza – man.
Tu esi braši tikusi ar šo situāciju (un sludinātājiem) galā! :)
Viņiem vienkārši ar mani nepaveicās un es neesmu īstā, kurai stāstīt, ka Dievs kaut ko radījis, ka Dievs pasauli salipinājis. Es vairāk racionālajām versijām ticu, lai gan tas niekošanās ar mālu pasākums ir vienkāršāk saprotams :D Priekā! Mums te jevrovīzijs :D
reliģijām un to eksistencei ir tik daudz dažādu skaidrojumu un viens no tiem ir arī tīri finansiāls..bet mani pārsteidz šo “Dieva pārdevēju” nespēja reaģēt uz Tavu komentu par sajūtām baznīcā, jo pieļauju, ka viņi bija ne nu gluži no Latvijas Luterāņu draudzes, līdz ar to viņiem vajadzēja uzreiz brēkt par to, cik pie viņiem viņu sektā viss ir savadāk un kā Tev nebūs jājūtas kā svešķermenim. Bet kopumā labs rezultāts 1:0 Tavā labā un kas zin, varbūt kaimiņi dzirdot šo te “domu apmaiņu” durvis varā nevēra un līdz ar to score bija vēl labāks. sveicu svētdienā no siltām zemēm ar tolerantu reliģiju :)
Dieva pārdevēji… pēkšņi atceros kādu stāstu, bet neatceros, kurš to stāstīja. Doma bija par to, kad šitādi nāk klāt, jāsaka, ka šodien jau pieslējies mulsulmaņiem, piemēram. Sorrī, viņi jau manu ticību šodien nopirka :D Vai arī var teikt, ka šodien jau savu ticību pārdevi budismam. Kaut kā tā, bet kurš šito joku stāstīja, neatceros.
Paldies par sveicienu un, spriežot pēc pulksteņa, Tu esi kaut kur siltu austrumu virzienā =) Oi, nē, IP adrese saka pavisam ko citu. (ķiķinu)
Man arī vienu vienīgu reizi uzrunāja – nākamajā rītā pēc Helovīnu svinēšanas, un stāsts sanāca tāds, ka es to tagad stāstu tikai ballītēs – izstāstīšu, kad nākamreiz pie Elīnas tiksimies!
Ir bijuši…. es uzreiz atsakos runāt. Manā sirdī ir Dievs, bet parasti izvairos diskutēt par šiem jautājumiem, jo tas beidzas ar katastrofu. Ap Ziemassvētku laiku piedalījos vienā viedokļu apmaiņā, pēcāk izrādījās, ka es tur vienīgā tāda citādi domājoša, ņēma un mani ar akmeņiem (vārdiem) apmētāja :), tad, nu, nolēmu neiepirkties šajā tirdziņa vairs….
Mani vienmēr ir izbrīnījusi un atbaidējusi tieši šī sludināšana, un pati ilgi muku, jo domāju, ka visi kristieši ir tādi…
Neatceos kurā filmā, bet – dāmai jautā: – Vai jūs jau esat atradusi Jēzu? Uz ko viņa pēc pauzītes atbild – Nezināju, ka viņš ir bijis pazudis… :)
Ha ha, kad Zviedrijā redzu šad un tad jehoviešus ar daiļrunīga nosaukuma žurnāliņu rokā, kurš saucas *Mosties* (Vakna), man tā vien gribas pateikt: paldies, bet es jau esmu pamodusies. :D
Vēl vakar sēdēju dārzā un domāju – kā var domāt, ka visas tās ziedošās ābeles, lietus, mans vīrs, mana ēst gribēšana, mūsu smiekli – ka tas viss ir radies no nekā un beigsies tukšumā?
Un jā, es pārstāvu organizētu reliģiju, turklāt mācu par savu ticību bērniem un jauniešiem :) Un mani tas iepriecina un stiprina. Un visvairāk es Dievu lūdzu tad, kad man ir priecīgi…
Ko es gribēju teikt – arī mani atbaida pa mājām ejošie sludinātāji, jo es nekad nezinu, ko īsti atbildēt, jo viņu reliģiskie uzskati nav man saprotami. Un bērnībā man riebās, kad man kāds uzmācīgi stāstīja par Dievu. Un tāpēc es ilgi neko par Dievu negribēju zināt, ka kāds man cītīgi bija sludinājis…
Lai gaiša diena :)
Lasu – un, šķiet, ka to būtu teikusi es… :) gan sajūtās, gan attieksmē.
Man jau nav žel, bet nesaprotu, kāpēc tik ļoti jābaidās no tukšuma? Citām reliģijām tukšums nebūt nav tukšs, tas ir piepildīts un tas ir visa sākums. Tieši tāpēc laikam manī ir tik daudz racionālisma, ka man nevajag to pastāstiņu, ka viens sēdēja un ar mālu spēlējās. Kopā ar Rudu šodien iesmējām, ka Daugavu jau arī zvēri izraka un mana Ziemeļpola tempļa kalnu vīri ar cepurēm sanesa, turklāt pasarg’ dies’ kādai vecai tantei ar kārpu uz deguna pateikt, ka Rīga ir gatava. Esmu legend k(n)illers.
Gaišās dienas vēlējums laikam ir piepildījies tieši tagad vakarā! Paldies!
Pie manis arī šādi tipi ir ietrāpījuši! Pēdējā sieviete izcēlās ar ģeniālu uzrunu: “Labdien, šodien mēs runājam par Dievu”! Da ejat jūs visi šitie ziniet kur…šādās situācijās es vienkārši pieklājīgi neatveru durvis :))
mani vairākas reizes ir gribējuši savā ticībā pārvilināt momoņi.
piemēram, vienreiz uz ielas mani ķer meitene – ooo, jūs fotografējat, es arī, ko jūs domājat par Dievu?
citreiz atkal piesēdās trolejbusā blakus: “Parunāsim par Dievu!” un sāka uzdot jautājumus, uz ko es atbildēju pati sev par pārsteigumu vienkārši izcili. meitene jau vēra vaļā blociņu, lai sarunātu datumu, kad man nākt kristīties pie viņiem, uz ko es viņai uzreiz pateicu, ka no katoļu baznīcas nekur neiešu. beigās, lai viņa nejustos slikti, apjautājos, kā viņi no Amerikas te vispār nonāk.
man ir prieks būt par mormoņu apbēdinātāju. attiecības ar Dievu tiešām ir intīmas, un ar to nav jāuzbāžas.
Dzīvokļa durvis šitiem gan vaļā neveru. Vispār nemēdzu vērt vaļā durvis, ja iepriekš nezinu, kas nāk ciemā, bet tas tā.
Bet ar kristiešiem, mormoņiem un par reliģiju savā laikā daudz runāts. Ar neradikālajiem, normālajiem kristiešiem ir reizēm sanākušas tīri sakarīgas diskusijas. Tie galvenie punkti ir apmēram tādi paši, kādus tu jau pieminēji un mana argumentācija būtu visai līdzīga tavējai.
Uz ielas ar mormoņu džekiem esmu pamatīgāk runājis tikai reizi un viņi ātri vien atšuvās, iedodami man mormoņu bībelīti un aicinādami uz savu dievkalpojumu. Tajā es izlasīju, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās esot devies arī uz Ameriku. Tālāk lasīt man nebija motivācijas.
Tad vēl reizes divas man neatkarīgi viena pēc otras uzmācās divas meitenes, kad sēdēju centrā uz soliņa un lasīju grāmatu. Argumentācija viņām nekāda īpašā nebija un pēc kāda laiciņa gan viena, gan otra padevās vest pie gaismas manu stūrgalvīgo prātu.
Pēdējo reizi atšuvos, teikdams, ka nevēlos runāt par Dievu. Džeks vēl kko jautāja, bet es atkārtoju savu sakāmo un viņi mani lika mierā.
Redz, zināmā mērā zaudējis interesi strīdēties ar šiem tipiem. Vecums laikam. Varbūt pat būtu interesantāk sporta pēc mainīt puses un mēģināt kādu pierunāt ticēt Dievam :D
Dzīvē mēdz gadīties situācijas, kuru iznākumam, ar loģisko prātu izskaidrojot, vajadzētu būt bijušam stipri bēdīgam. Taču kritiskajā brīdī kāda neredzama roka ir palikusi apakšā spilvenu, vai novirzījusi draudošās briesmas tā, lai tās paietu garām neaizķerot. Nu, ir grūti pēc kā tāda turpināt būt pilnīgi un galīgi neticīgam. Bet cik saprotu ne par to arī jautājums. Ļaužu prātus nodarbina doma – kam tad ticēt? Dievam, Allāham vai vēl kaut kam? Un ir uzjautrinoši vērot kā vieni apgalvo, ka Dievs ir vīrietis, citi – ka sieviete. Melnajiem Dievs ir melnais, baltajiem – baltais, katram sava izpratne un nepārvarama vēlme Viņu personificēt ar kādu vizuālu tēlu. Bet mīļie, ja jau viņš ir visur esošs, tad aizmirstiet par vecīti ar sirmu bārdu uz mākoņa maliņas. Tādu viņu var redzēt tikai multenē ”Tukšā ķivere” :) Mana pārliecība, ka Dievu ir jāmeklē savā sirdī, jo arī baznīca, kurā to cer satikt lielais vairums, Ērika Stendzenieka vārdiem runājot, gluži vienkārši ir tikai vecākā reklāmas aģentūra pasaulē. Ak, piedodiet jel, mani ticības brāļi, man par šo ķecerību :D
Parakstījos uz follow-up komentiem, tā nu sanāk atkal un atkal par šo tēmu domāt :)
Padalos domās – mīļie, var jau būt, ka dieviņu katrs var ļoti intīmi pielūgt savā sirdī Gaujmalā zem krūma sēžot. Un ka baznīca ir ļaunums. Ir ok, es jau nestrīdos. Bet.
Lasot Bībeli, esot attiecībās ar Dievu, veicot kādas garīgas prakses, mēģinot saprast, kas notiek, reāli mainās dzīve.
Jūs te tā mīlīgi spriežat, ka navko citiem uzmākties un vispār – dziļi intīmi.
Ok, bet es iedrošinu katru no jums paspert vēl kādu solīti, lūgt savu intīmo dievu, domāt, dzīvot, elpot, neaprobežoties ar to pasauli, kuru var ieraudzīt un sataustīt.
Es varu liecināt, ka mana dzīve būtu krietni sūdīgāka bez Dieva. Arī tagad man reizēm ir besis un šaubas un lietas nenotiek tā, kā gribētos, un Dievs izrādās nav izsūtāmais zēns, kurš izpilda visu, ko es gribu, bet… Es esmu piedzīvojusi, ka Dievs ir, ka Viņš rūpējas, ka par Viņu var katru dienu uzzināt ko jaunu, ka būšana draudzē atvieglo izziņas un pieredzes procesu…
Un vienīgais iemesls, kādēļ rakstu – jo es esmu to piedzīvojusi, visu to labo, un ir stulbi visu to labo paturēt tikai sev, ja tas reāli ir domāts visiem.
Šodien saņēmu zvanu no mājām.
Rīta puse tā ap vienpadsmitiem. Zvans pie durvīm. Mamma atver, bet tur divi kārtīgi saģērbti, aptuveni trīspadsmit gadus veci bērneļi. Puisītim rokās melna grāmata ar zeltītām maliņām. Trīs reizes ļauju minēt, kas tā tāda bija.
Es visu saprotu, bet tas, ka jau bērni vazājas apkārt ar saukli “kling klang esam klāt, gribam par Dievu parunāt”, man vairs nešķiet normāli. Uz kurieni mēs dodamies? Un ko jums vajag, sektanti?