Kni virtuve

love yourself more

Klopenburgas iemītniecei noteikta diagnoze

Viņa jau labu laiku dzīvo Klopenburgā, ir sadraudzējusies ar visiem klaudzinātājiem, tikai viena būtne tai traucē un nemitīgi aicina uz mieru, teikdama “kuš, mīļā, kuš” un noglāstot ar labo roku kreiso ķermeņa pusi. Klopētāja, it kā sakaunējoties par nemiera celšanu, mazliet pierimst. Klopenburgas iemītniecei ir arī draugs Kamolkakls, kas Klopenburgas iedzīvotājas klaudzināšanas laikā mazliet nosprosto elpceļus, padarot būtnes elpas ievilcienus seklākus.
Nē, tas nav nekāds romantiskais stāsts, kuru varētu turpināt un kuram varētu piedomāt laimīgas beigas.

Tā kā man nav medicīniskās izglītības un galvā nav plašas medicīniskās enciklopēdijas, kas varētu jaukt prātu, pavisam elementāri spēšu sev noteikt diagnozi. Veģitatīvā distonija. Visas kaites, nosaucot vārdos, kļūst maznozīmīgākas, jo tādējādi it kā tiek dota cerība par to, ka kaite ir ārstējama vai vismaz mazināma. Tas vairs nav, kā raudzīties kaut kamī nezināmā un kur nu vēl nezināmajam meklēt atveseļošanās veidus.

Par to, kā tā rodas un ko tā ziemā ēd, var palasīt te. Klauvējot pie Googles tantes durvīm un lūdzot izsniegt informāciju par šo kaiti, izrādījās, ka tādu kā es ir daudz, tikai man kaut kā likās, ka viņu attieksme pret to salīdzinājumā ar manējo ir daudz saasinātāka.

Zinu, ko esmu nolēmusi darīt ar savējo. Ja arī iešu pie ārsta, tad tikai un vienīgi pie savas homeopātes, viss pārējais ir manās rokās. Ja jau vienreiz šo pūķi man izdevās apklusināt, izdosies arī šoreiz. Projekts ar nosaukumu “324” mani jau gaida un iespējams, tas būs ceļš uz manu atveseļošanos. =) Tie, kam par to esmu jau stāstījusi, turiet īkšķus, lai man izdotos. Tie, kuri par šo projektu neko nezina, esiet pacietīgi. Drīzumā arī jums pastāstīšu.

Mierīgu miegu.

  • Laura saka:

    ar šito zvēru jācīnās, kamēr vēl mazs. Es ar to sadzīvoju kādus 10 gadus un atpakaļ normālā dzīvē palīdzēja tikai psihologs :(

    26/04/2010 at 18:33
    • Kni saka:

      Pūķis uz kādu laiku bija pieklusis, bet nu sākās atkal, taču pie tā psi. es neiešu. Sarunas par to jau ir tik tālu aizgājušas un bijušas tik augstos toņos, ka neviens no tuvajiem vairs pat neuzdrošinās mani turp sūtīt.
      Tas psi. man nekad nespēs sniegt nevienu atbildi uz mani interesējošajiem jautājumiem, tāpēc aiztaupīšu gan viņam, gan sev laiku.

      26/04/2010 at 19:02
  • Laura saka:

    es pati izdomāju, ka man jāiet un tāpēc, ka es jau bez zālēm nevarēju iziet no mājas ārā… nu biju jau klīnisks gadījums… :D un psi man neatbildēja uz jautājumiem, bet uzdeva man īstos jautājumus :D

    26/04/2010 at 20:47
    • Kni saka:

      Labi atbildēji par tiem jautājumiem. =)
      Man pārāk labi strādā iztēle, tāpēc labāk jautājumus neuzdot… es varu aizdomāties tur, kur labāk nemaz nedomāt un ar visu analizēšanu iedzīt sevi tur, no kurienes iespējams nekad netikšu laukā.

      26/04/2010 at 21:05
  • Tincii saka:

    klausi Lauru. Nafig Tev šitādus 10 gadus?

    27/04/2010 at 08:57
    • Kni saka:

      Tincii Mincii? =)
      ..arī ar Tevi esam jau “izbļaustījušās” un Tu labi zini, kāda būs mana atbilde.
      Man tam psi. nav ko teikt.

      27/04/2010 at 09:17
  • Laura saka:

    es jau nesaku, ka jāiet :) jāiet tad, ja jūt, ka vajag :) Ja viss ir sākumā, tad ar to var tikt galā- ak, tikai tāds sīkums kā tikai domāšanas un attieksmes pret sevi pamainīšana :D

    27/04/2010 at 12:48
  • mazzinsh saka:

    veģetatīvā distonija ir mūsdienu diagnoze jauniem, visbiežāk aktīviem un sociāli komunikabliem cilvēkiem. Homeopāts ir labs variants – taču vēl labāks, man liekas, atrast īsto nodarbi – skriešanu, peldēšanu, skrituļošanu – da jebko patiesībā, kas spēj izdzīt (pozitīvā zīņā), fiziski reāli nogurdināt…otrs variants..kad savulaik par šo kaiti sūdzējos vienam draugam, kuram gandrīz pabeigta mediciīniskā izglītība, bet ļoti veselīga attieksme pret dzīvi, viņš atbildēja “Maziņ, tā ir pirmā bērna slimība”. sava daļa taisnības tur bija. bet nu tas tā – nākotnei…iesaku sākt ar peldēšanu:)

    28/04/2010 at 07:14
    • Kni saka:

      Paldies par padomu.

      Pirmo pūķi tā arī uzveicu, gāju uz sporta zāli pie trenerēm, kuru temps bija tik liels, ka blakus domas, kas visu laiku bija jaukušās pa galvu, netika tām līdzi. Nodzinu sevi līdz absolūtam spēku izsīkumam. Tad vēl sāku mācīties fotošopa lietas un tad papildus tam visam pa riktīgo sāku darboties ar plastiku. Iestājās miers un labsajūta.

      ..bet tad nāca nākamais vilnis, kas nogāza pavisam gar zemi un Distonija V. jau pakoja koferus, lai pārceltos pie manis uz nenoteiktu laiku. Skrituļot es varētu, man pat ļoti gribētos, bet ir milzīgs BET.
      Uz sporta zāli aiziet tā arī neesmu saņēmusies, jo bail, ka sirds atteiks kādā mirklī, tāpēc ir tikai divi, nē trīs varianti – pārvarēt pa mierīgo (projekts “324”), ārstēties ar to, ar ko saslimu vai arī abus divus apvienot. Kaut kā tā.

      28/04/2010 at 09:39
      • Paula saka:

        Es piekrītu mazzinsh par fiziskajām aktivitātēm – tās palīdz vislabāk. Gan ne nodzenot sevi uz trenažieriem līdz pēdējam, labāk mēģini kaut kādu mierīgu vingrošanu, jogu vai ko tādu. Ar sirdi Tev visticamāk viss ir kārtībā, tā ir tikai VĢ, kas rada sajūtu, ka tūlīt atstiepsi kājas. Tiem, kas sirgst ar distoniju un jūtas slimi, veselība patiesībā parasti ir labāka nekā visiem citiem.

        01/05/2010 at 14:52
      • Paula saka:

        Bet vispār, veiksmi ar tikšanu galā:) Lieliski saprotu, kādas ir sajūtas, jo man pašai ir tieši tā pati cīņas stadija, tā teikt.

        01/05/2010 at 14:58
      • Kni saka:

        Pavisam viss vislabākajā kārtībā nav. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem satraukumi un pārdzīvojumi rada atbilstošu reakciju visā pārējā ķermenī. Sačakarējas viss.. Diemžēl.
        …lai nu kā, esmu paspērusi pussoli, lai palīdzētu organismam ar uzlikto slodzi tikt vieglāk galā.

        01/05/2010 at 22:48
  • si saka:

    viegla pasportošana, kas vienlaikus nodarbina ap 90% muskuļu ir nūjošana (un nav tikai kuslu tantuku izkustināšanai paredzēts sports, kā tas varētu izskatīties no malas)
    lieliska instruktore ir Katrīna Gorbatenkova. gan jau, ka arī citas ir jaukas, bet tieši pie šīs meitenes es mācījos apgūt roku-kāju-nūju vicināšanas māku.

    01/05/2010 at 16:13
    • Kni saka:

      Savulaik, kad trenējos biatlonā, vasarās mums bija tā saucamais imitācijas skriešanas treniņš. Ņēmām tās pašas nūjas, kuras ziemā un, atdarinot slidsoli (tas ir tas, ko skolā sauc par slēpošanu “skujiņā”), lēkājām pa mežu.

      Nūjotāji man atmiņās saistās ar “kātotājiem” =) Tas nebija ļauni domāts, bet gan labsirdīgi smīnēts.

      01/05/2010 at 22:51
  • si saka:

    :)) “kātotājiem” nav ne vainas!
    krieviski runājošiem gan ir sarežģītāk – hažģenije so speciaļnami palkami – skaidro Katrīna, kad ap Linezeru satupušie lautiņi, izbrīnā sarauktām pierēm, uzdod jautājumu – čto eto takoje?
    un neko oriģinālāku par aizmirstām slēpēm, aizmuguriskie komentētāji nespēj izgudrot…
    nūjošanai domātās ir krietni īsākas par slēpju nūjām.

    04/05/2010 at 11:53

Leave a Reply