Man patika klusums. Pilns un gabātīgs, tāds biezs. Tāds, kurš iestājās ap vieniem naktī, kad vispakārt jau labu laiku bija nodzēsta gaisma un tumsa patiesībā bija pelēcīgi balta. Tā nolaidās no griestiem, piekļāvās sienām un visbeidzot sagūla uz segas. Pelēcīgi balta, gaiša tumsa un biezs, piesātināts klusums. Tāds sastindzināts brīdis, kuru centos uz mirkli noturēt. Vairs nerībēja tramvajs, nevērās durvis, izpalika papēžu klaudzieni un piestājušu automašīnu motoru rūkoņa.
Man patika klusums.
Lai silti.
P.S. Ziloni skatīt nāciet rīt no rīta.
Klusumam īpaša garša ir mazu bērnu vecākiem, kad bērni aizmieg un mājās pēkšņi ir klusums – tāda maza laime!
Mans komentārs arī būs par bērniem, bet tieši pretēji – cik jauki, ka viņi runā. Tavs klusuma krāsas apraksts man atgāgināja slepus noklausīta dialoga beigas starp maniem bērniem:
/../
Emīls (3g): Tas ir tumši balts.
Žozefīna (5g): Nē, melns!
Emīls jau pavisam izmisis: nu ja, MELNS! :)
Mammu klusā laime. Jums jau arī kaut kādā brīdī, ja paliek pārāk kluss, tad jāiet skatīties, kas tur ellē ratā notiek. Koks ar diviem galiem.