Sēdēju klusumā pie plaši atvērtiem logiem. Tas pat nebija klusums, jo ārā gar māju švīkstināja automašīnas, kāda kaut kur signalizēja, kāds kaut ko krāva un skanēja metāla šķindoņa, laidās lidmašīna, vējš sačukstējās ar koku lapām un dziedāja putni. Tas vienlaicīgi bija un nebija klusums.
Tagad aizmirstiet par to, ko tikko teicu, jo jums jāiztēlojas, ka telpā kāds ieslēdz pļerkstošu radio, kurā kārtējo reizi tiek solīts negaiss, kaut kas stāstīts par slāvu zemēm un vēl kaut ko, ko pavisam drīz aizmirsīsiet. Pēc tam to visu nomaina visskandētākās dziesmas, kuras burtiski urbsies jūsu ausīs un atņems jebkuru spēju uztvert to, ko tikko izlasījāt žurnālā vai grāmatā. Liksies, ka esat iesprūduši tajā vienā rindiņā uz vēl divām uzmācīgām dziesmām.
Nē, patiešām, kas vainas klusumam?
Brīžos, kad netieku galā ar sevi, es pārstāju runāt. Es neskrienu pēc citu viedokļa, pat ja viņiem šķiet, ka zina labāk un turklāt vēl par mani. Tas ir apbrīnojami, kā mēs domājam, ka par otru zinām labāk, lai gan paši par sevi nezinām gandrīz neko.
Nē, nopietni. Kas kaiš klusumam, kuru tikko izjaucāt? No kā tieši jūs baidāties? No tā, ka sadzirdēsiet savas domas? Varbūt, ja tik ļoti baidāties no savām domām, tad nedomājiet tās tādas, kādas domājat?
Nē, nopietni, kas vainas klusumam?
Kas tā par 21. gadsimta cilvēka vēlmi izjaukt klusumu? Kas tā par mūžīgu vēlmi runāt, runāt un runāt? Kas tā par domu, ka runāšana ir saprašanās pazīme?
Nē, nopietni.. kas vainas kusumam?
Aber precīzi.
Starp citu, ļoti precīzi teikts. Cilvēki mūsdienās ir pārāk noslogoti ar savām domā, bet liela domāšana (un bieži vien bezjēdzīga) atņem ļoti daudz enerģijas un rada stresu. Mūzika, radio, TV – tie visi neapzināti automātiski tiek ieslēgti, jo tas nomāc domas (bet tā ir cīņa ar sekām, ne cēloņiem – tāds kā aspirīns priekš galvassāpēm). Cilvēkiem ir bail sevī klausīties, jo netiek ar savām domām galā. Tālāko ietekmi jau katrs pats var saprast. Klusums ir ļoti labs! :)
Klusums ir dziedinošs, bet esmu no tām, kas uzskata, ka lietas ir jāizrunā, cilvēkiem ir jārunā, lai saprastos. Bet, ir brīži, kad šo “Brīžos, kad netieku galā ar sevi, es pārstāju runāt.” varu pilnībā attiecināt uz sevi… vēl vairāk, man jāpabūn vienai… manējie to zin un respektē.
Prieks, ka ir vēl kādi nerunātāji. Nē, man patīk runāt, un, kā jau Gicha teica, ir lietas, kuras vienkārši ir jāizrunā, taču dažreiz mēģinu sev ļaut nerunāt, pat neesot viena. Zinu, izklausās pēc sevis pārliecināšanas, bet var taču vienkārši pasēdēt. Vai ne?
Gichiņ, Tu tik nesmej, bet klusējošu Tevi es gan nespēju iedomāties :D Tu tak esi ekspresiju ekspresija. :)