Kni virtuve

love yourself more

Kni.kino: piešķirot dzīvei garšu.

Četras brīvas dienas nav nekāda joka lieta, tāpēc steidzu tās izmantot, kā rezultātā virtuvē radies klusums. Lai kaut kādā veidā to kompensētu, pastāstīšu par man ļoti mīļu filmu, kuru šovakar uzliku fonā paklausīties. Ausis tekstu zina no galvas, acis vizuālo uzbur balstoties pēc saklausītā. Lai gan filmu skatos vāciski, spēju to bez problēmām citēt latviski. Un tātad – vāciskais nosaukums ir “Zimt und Koriander“, ko latviski varētu tulkot kā “Kanēlis un koriandrs“, savukārt angliskā versija tiek dēvēta par “A Touch Of Spice“, taču patiesībā filma ir grieķu un tās nosaukums ir Πολίτικη κουζίνα, kurš pēc googltantes priekšlikuma nozīmē to pašu, ko angliskās versijas nosaukums. Lai nu tā būtu.

Par filmu.
Viss iesākas visai klasiski – ar mūsdienām, kad galvenais varonis Fanis jau ir pieaudzis, kļuvis par veiksmīgu astrofiziķi, turklāt vēl ar teicamām kulināra prasmēm, jau kuro reizi 30 gadu laikā gaida no Turcijas ierodamies vectēvu. Vectēvs neierodas, jo ir smagi slims un Fanis dodas pie viņa uz Stambulu.
Maza atkāpe – patiesībā apbrīnojami, ko latvieši dara ar pilsētu nosaukumiem un nosaukumiem kā tādiem, jo pilsētu taču patiesībā sauc Istambula. “I” burta bija žēl, ja?
Atgriešanās Stambulā uzjundī bērnības atmiņas, tādējādi iesākot manu filmas mīļāko daļu. Fanim ir 8 gadi un viņš dzīvo kopā ar saviem vecākiem un vectēvam pieder garšvielu veikaliņš, kurā Fanis pavada neskaitāmas stundas, klausoties vectēva plašajās zināšanās garšvielu pasaulē, vectēva sniegtajos padomos tiem, kas atnākuši ko iegādāties. Vectēvs ir kā staigājoša enciklopēdija un māca Fanim iepazīt dzīvi caur garšvielu pasauli.

Vectēvs vienmēr teicis, ka vārdā gastronomija ieslēpts vārds astronomija, līdz ar to pavisam loģiski, ka pirmā mācību stunda par zvaigznēm notika ar garšvielu palīdzību. Vectēvs aicina Fani klausīties, izgaršot, domāt un sniegt atbildi. Mazais puika uz papīra uzzīmējis planētas, savukārt vectēvs, liekot uz tām pa šķipsnai garšvielu, aicina puiku domāt.
Pipari ir kā saule – dedzina un iekrāso mūs. No Saules viss ir redzams, tā ir visam pa vidu, līdz ar to arī pipari. Pipari ir derīgi visiem ēdieniem.
Merkurs arī ir silts un tāpēc arī tas saņem šķipsnu piparu, tiesa gan nevis melnu graudiņu, bet gan sarkano piparu šķipsnu.
Venēra ir kanēlis. Tā bija skaistākā no visām dievietēm un tāpēc kanēlis tai piedienas. Tas ir gan salds, gan rūgts gluži kā visas sievietes.
Zeme - uz tās ir dzīvība un pie dzīvības mūs notur ēdiens, savukārt ēdienu var padarīt labāku ar sāli. Arī dzīvei jāpiešķir šķipsna sāls!

Bērnības idille tiek izjaukta 1964. gadā, kad turki piespiež grieķus pamest Stambulu. Vectēvs, nespējot pamest tik iemīļoto pilsētu, māj ardievas Fanim un ģimenei. Mazais puika šķiras ne tikai no sava labākā skolotāja vectēva, bet gan arī no labākās draudzenes Saimes, kura uz atvadām uzdāvina mazu mazītiņu virtuves iekārtu (ak, mans bērnības sapnis), ar kuru vēlāk nu jau Grieķijā Fanis apbur visas klases meitenes. Viņu aizrauj kulinārija un atšķirībā no citiem puikām, viņš atsakās ar kaķeni šaut pa putniem. Viņa aicinājums ir virtuve un tieši tās dēļ viņam rodas neskaitāmas problēmas un viņa izcilā prasme gatavot no baznīcas puses tiek uzskatīta par grēku.
Pēc trīsdesmit gadiem, kad Fanis atgriežas Stambulā,atkal satiekot Saimi, viņš iegrimst pārdomās, vai pats savai dzīvei spējis piešķirt pietiekami daudz garšvielu.

Filma ir asprātīga un piesātināta ar gaumīgu humoru, dzīves gudrībām un kulinārijas padomiem.
Vēl tagad no akadēmijas laikiem atceros, kā profesors Tumans Grieķijas kultūras lekcijās stāstīja par to, cik vēsturiski grieķiem svarīgs bijis pavards un cik nozīmīga bijusi kopīgas maltītes ieturēšana. Ja kopā ar kādu esi baudījis maltīti, tad tā ir intimitātes viena no augstākajām pakāpēm. To arī izjutu skatoties filmu, kurā visas iespējamās līgavas sākumā tiek iepazīstinātas ar virtuves labumiem un tikai tad, ja jaunā sieviete spēj darīt “burvestības” virtuvē, viņa tiek pieņemta precībām. Ja uz saderināšanos pagatavotais ēdiens nav gana labs, vai pasarg’ dies’ – negaršīgs – kāzas nenotiek.

Šī filma ir sirsnīga un, ik reizi dzirdot tās skaņu celiņu, mani iekšā kas sažņaudz. Tāda smeldzīga noskaņa, kuru caurvij filmas varoņu ilgas pēc dzimtenes un pazaudētas mīlestības. Filma ir kā 103 minūšu gara pamācība, kā virtuvē gūt vērtīgas atziņas dzīvei. Youtube tomēr izdevās atrast treileri, tiesa gan grieķu valodā, taču, manuprāt, noskaņu tas radīt spēs.

Ja kādam no jums ir grieķu vai vācu valodas zināšanas, filmu varu iedot noskatīties. Angļu mēles pratējiem filma būs jāmeklē citos, iespējams mazlietiņ nelegālos veidos. Foto ir DVD vāciņš.
Lai silti!

Atvilktne: Kni.kino
  • Mazzinsh saka:

    aizej uz Soul Kitchen, kas tagad iet Rīga. Man domāt, – tev patiks. turklāt vācu filma, man liekas tev ar to valsti labas attiecības:)

    20/11/2010 at 20:44
    • Kni saka:

      Tūlīt pat paskatīšos, kādos laikos rāda.
      Jā, Fāterlande man tīk. Vakardien klausījos to valodu.. eh, pat nezinu, kas man tajā patīk. Atnāk kaimiņš un dudina franciski, liekas, ka arī tā valoda man patīk. :D Tā kā teksts jau ir krietni nesakarīgs, tad man patīk svešas valodas. Skan kā mūzika.

      Viiiii, tikko apskatījos. Hamburga! Tāds labs smejamgabals, kad nekas nav jādomā – sēdi un atpūties. Pirmdien eju! Jau sarunāju vācisku kompāniju, tā kā – PALDIES, Mazzinjsh!!!

      20/11/2010 at 20:55
  • Ilziite saka:

    bet ar shito filmu iekaardinaaji.. pamodinaaji Griekijas miilestiibu.. ;) mekleeshu..

    20/11/2010 at 23:24
    • Kni saka:

      Klau, kāpēc man liekas, ka Tu savulaik grieķu valodu mācījies?

      21/11/2010 at 00:22
  • Mēnessmeitēns saka:

    Apbūri kā vienmēr! :)
    Būs jāmeklē… :) Pieliku pie sava filmu saraksta! :)

    21/11/2010 at 00:06
  • ernee saka:

    Milzīgs paldies par ieteikumu! Noskatījos, izbaudīju, pasmējos, apraudājos un joprojām nebeidzu par to domāt.

    22/11/2010 at 18:50
    • Kni saka:

      Ernee, kādā valodā Tu skatījies? Lai gan.. kāda nozīme, man prieks, ka varēji izbaudīt tādu sajūtu gammu. =)

      22/11/2010 at 23:32
  • Inga saka:

    Esmu redzējusi. Grieķiska, ļoti grieķiska, bet, ja tā varētu teikt, pagarlaicīga. Mans kinobiedrs ar tekstu “skaista mūzika, žēl, ka visu laiku viena un tā pati” filmas pirmajā pusē devās palasīt grāmatu.

    30/11/2010 at 14:16

Leave a Reply