Ir cilvēki, ar kuriem var saprasties gandrīz bez vārdiem, bet ir tādi, ar kuriem neizdodas saprasties pat tad, ja katram izteiktajam vārdam piemeklētu definīciju.
Ir cilvēki, ar kuriem izdodas sadarboties tā, it kā otrs būtu pirmā turpinājums. Ja kāds reiz ir darbojies ar skalpeli, tad tas ir apmēram tāpat, kā skalpelis kļūst par pirksta pagarinājumu. Ja kādam šis piemērs liekas par asu, varam aprobežoties arī ar rokas/cimda piemēru.
Ir cilvēki, kuriem gribas ļauties un paļauties, lai gan tam nav pamatota iemesla. Vienkārši ļaujies. Taču ir cilvēki, kas sevi pierādījuši no visiem aspektiem, bet uzticība, ļaušanās un paļaušanās nerodas.
Kur slēpjas maģija?
Rīcības brīvībā?
Definīciju neesamībā?
Vai arī tajā, ka uz nevienu no šiem jautājumiem nekad nebūs atbilžu?
Un iespējams arī nevajag, jo nevajag visu līdz Kamčatkai analizēt. Nevajag.
Google pat neuzdrošinātos atbildēt, ja Kni jautātu
Published by
Fluīdi īstie.
Bet pēdējā laika novērotais: aktuālākais rokas pagarinātājs ir aifons.
Tātad – enerģija.
Kaut kas gaisā.
Kas attiecas uz aifonu.. mums ir absolūta “fluīdu” nesaderība, varētu teikt, ka pilnīga to neesamība.
Hola guapa! ;) Ilziite ir atkal atgriezusies! ;)
Bet par tēmu – nu turpat jau stāsts par to, kāpēc vispār satiekam tos cilvēkus, kurus satiekam.. ;)
Bet es tev piekrītu.. ka NEVAJAG, nu nevajag analizēt..
Labāk satikt, nesatikt, sajust, nesajust.. un dzīvot! :)
He, Spānijas ietekme manī.. :D
pie tā arī turies! Kamčatkā nav, ko meklēt…
Tagad jau nu noteikti.
Atbraucu uz Ziemeļpolu, gribēju iemūžināt kūpināto zivju kalnu un telefons, pat nepamājot ardievas, atņirdzās. :D Te nu bija, nōkia konekting pīpl. No sērijas, ja kolēģiem nebija kauna prasties, ka man ir atvaļinājums, telefons zināja kas darāms.. atņirdzās :D
Nu neko.. baudīs un ļausies :D
Mana māsa saka, ka esot jāprasa: “Dārgais MR Google, es gribētu zināt, …” ceru, ka atvaļinājums uz urrā bez telefona ;)