Kni virtuve

love yourself more

Ko esam mācījušies? Pilnīgi NEKO!

Dažkārt liekas, ka krīzes kā tādas nekad nav bijis, jo tā atslābusī attieksme, kas nu jau parādās atkal, pavisam spilgti demonstrē to, ka mācījušies neesam gandrīz neko. Saprotu, ka karstums dod galvā, taču, ja nervu sistēma ir tik vāja, izlādēties var arī mazlietiņ vēlāk, strādājot puķu dobē, aizejot uz sporta zāli, vai pavisam elementāri – izpuējot māju līdz tādai pakāpei, ka tā spīd, bet nevis telefona otrā galā, ne pie kases, ne autobusā. Maksimā kasiere ir rupekle, tramvaja vadītājs nolēmis visus izsautēt un maksātspējīgus klientus arī nevienam nevajag. Mainījies nav gandrīz nekas. Sit ar kādu mietu gribi, nepielec.

Trīs dienas asistēju kādam klientam, kurš sākumā ar mani runāja paaugstinātā balss tonī, izrīkoja un stiepa manu nervu stīgas līdz tādai pakāpei, ka tās varētu plīst, bet tas viss tikai tāpēc, ka kāds cits stiepa viņējās. Tā valdonīgā balss no divu sieviešu puses dzina mani izmisumā un, nolikusi klausuli, teju vai izplūdu asarās. Izlamāta par neko, izrīkota kā kalps. Noriju un cenzdamās saprast to otru pusi, mēģināju palīdzēt.

Ar katru dienu valdonīgā balss kļuva piezemētāka, taču familiārais tonis joprojām saglabājās. Kā senai draudzenei, pat ne draudzenei, jo draugiem pavēles ar “davai, atrodiet” neviens nedod, taču mistiskā kārtā par to visu jau smējos un domāju, cik tālu un cik ilgi šis cirks turpināsies. Vakardien zvanītāja, lai gan joprojām familiāra, nu jau bija kļuvusi pielaidīgāka, jo no savas puses darīju visu, lai viņai palīdzētu, neskatoties uz to, ka izdzirdot viņas balsi telefonā, man jau metās zosāda. Bet nekas, šonedēļ visu atrisināsim.

Ja amerikāņi uz naudas zīmēm uzdrukājuši “In God We Trust”, tad lettiņi varētu rakstīt “In a Paper We Trust”. Latviešiem patīk dokumenti. Daudz dokumentu un visādi panti, direktīvas un sertifikāti. Vienalga, vai tas dokuments patiess vai nē, tas ir tas, kam viņi tic. Ik reizi, kad ārzemniekam jāskaidro, kādas nejēdzības kura iestāde mums prasa, rodas sajūta, ka viņi domā, ka mēs esam kaut kādi citplanētieši. Katrā ziņā, ka mūsu būšana Eiropas Savienībā ir mīts, izdomājums, jo dzīvojam mēs pēc pavisam citiem likumiem. Savām mistiskām interpretācijām, kas dara visu, lai šejienes iedzīvotājiem sarežģītu dzīvi maksimāli.

Un tā es cīnos – ar jocīgu cilvēku attieksmi un nejēdzīgu birokrātiju, jo krīze neko nav mācījusi, jo mēs ļoti ticam papīram, jo papīrs mums visam iet pa priekšu.

P.S. Ik reizi, kad samaksāju rēķinu par internetu, norēķināšanās dienā tas vai nu nestrādā, vai arī strādā ar grūtībām. Tad nu es domāju, ja jau viņi tādā veidā izrāda savu sajūsmu par maksājumu, varbūt man nemaksāt?

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Vi saka:

    Mjaa… tur nu tev tainība… nemācamies ne par kapeiku…
    Bet nevaru piekrist, ka pie mums te tik brīnumus un papīrus mīl… Īrijā mil vel trakāt un Francijā ar…traki mīl to papīru :)

    08/06/2011 at 09:55
  • kukū saka:

    …un Nīderlandē arī. Šeit, piemēram, visu sūta pa pastu. Pat bankas karti – vispirms karti un pēc dažām dienām pin kodu. Esmu vienā dienā no vienas iestādes saņēmusi 3 vēstules, katrā pa vienai A4 lapai :)

    08/06/2011 at 10:30
  • ezz saka:

    Nu, paldies dievam, vismaz mežonīgo zīmogošanu LV +/- atcēluši, bet tā kā strādāju arī ar NVS, tad gandrīz vai uz katra papīra pa zīmogam. “Tajā” pusē dokumentu pirms parakstīšanas novīzē vesels bataljons dažāda ranga susļiku. Vēlreiz paldies dievam, ka mūsu pusē vismaz tas notiek elektroniski…
    Runājot par izdzenāšanu. Top mums darbā 2 pasākumi, kuru organizēšanā piesiastītas aģentūra. Es jau kādu mēnesi sēžu starp viņiem, savu priekšnieci un viņai vēl čupiņa ar priekšniekiem :D Tad nu aģentūra tiek trenkāta, tāmes mainītas, gandrīz katru otro dienu un nav vēl īsti skaidrības vai konkrēto piedāvājumu galu galā apstiprinās… Vot tur ir stulba jušana, ka cilvēki būs meklējuši ņēmušies, bet vadība pateiks nē :(

    08/06/2011 at 10:56
  • Liene saka:

    Man jau arī liekas, ka cilvēkiem no karstuma smadzenes uzvārījušās un manieres pazudušas. Vakar zvanīju savas mammas draudzenei, lai atdotu dažās lietas, ko pirms prombraukšanas mana mamma nebija paguvusi viņai atdot. Kaut ko tādu nekad mūžā nebiju gaidījusi – nožēloju jau beigās, ka vispār esmu piedzimusi. Vai tiešām savs sliktais garstāvoklis vai nogurums ir jāizlādē uz neatbilstošo adresātu? Raudāju un pat ļoti, jo ne vau vairāk tas, ko man pateica, bet kādā tonī, ļoti sāpināja! Un galu beigās, es tikai gribēju cilvēkam pienest klāt viņa paša mantas viņam izdevīgā laikā. Tā arī neuzzināju kad un kur tas ir. Lai mamma pati tiek galā.
    Un par to papīru būšanu – man kā ministrijas ierēdnim (šobrīd gan neesošam aktīvajā dienestā) liekas, ka citiem jau vēl nekas, tie papīri maz, bet ko tik neliek ražot ministrijās??? Lūk šis, manuprāt, ir patiesais šīs valsts stulbuma iemesls un nelaimju cēlonis. Sen esmu teikusi, ka ministrijās vajag ne vairāk kā 20 augsti kvalificētus ierēdņus katrai, kam tad alga būtu x tur tie tūkstoši un kuri ražotu tiešām to, kas nepieciešams un galvenais paši saprotot, ko ražo. Lūk tas būtu ko vērts un tad darbs kā ierēdnim būtu spožs un gudrāko prātu iekārots. Pie reizes paskaidroju, ka pati starp šiem 20 iedomātajiem gudrajiem ar šobrīdējām zināšanām nevarētu būt, vajadzētu vēl pamācīties. Tas tā, liekot roku uz sirds :)

    08/06/2011 at 13:41
  • sniedzuk saka:

    Ak, ar visiem šiem režīmiem/ noteikumiem/ naudu. Jāsaka tā visu laiku tā ir bijis. Visos gadsimtos tā ir bijis, ka būtībā visur tas papīrs, kas neko nenozīmē, ir tas svarīgākais !! ! Bet tie cilvēki ,kuri to saprot var jau to mainīt. Sākt vismaz no sevis. Un to, nu, lūk, nemainīs ne karstums, ne krīze, ne augstums. Cepties par to, vai necepties tas ir cits jautājums. Bet jāatcerās, kurš bojā nervus. Galu galā lielākā daļa pasaules iet uz galu. Tā teikt regresē. Un mēs paši to pieļaujam. teikt gribās daudz ko, bet tajā pašā mirklī neko. Jo daudz un gurdi runāt mēs latvieši mākam runāt, bet, kā ir ar darīšanu?
    _________Un šajā mirklī papīru čupa palieks stāvot man uz galda, bet man viņa vēl ir jāpārskata_________

    08/06/2011 at 18:34
  • Elīna saka:

    Arī man pēdējās nedēļās ir “mīļas” attiecības ar LV birokrātiju. Nesaku, ka mums birokrātija lielāka nekā citur, bet absurds gan lielāks… Vārds “Muita” man iedveš riebumu,vārds sertifikāts- izsauc zosādu. un nekas nav beidzies! Lai dzīvo papīri un īdzīgas valsts sektora darbinieces.

    08/06/2011 at 20:15
  • Zvejnieks saka:

    Žurnālā ”Kapitāls” šodien lasīju – nodokļu eksperts Egons Liepiņš atzīst, ka sarežģītās un grūti saprotamās nodokļu aprēķināšanas dēļ mazie uzņēmumi ir spiesti izvēlēties – maksāt sodus VID vai pabalstīt kosultantus. Grozies kā gribi, bet kādam daļu no nopelnītā ir jāatdod. Nu saki vēl, ka cilvēks nav radības kronis. Kam vēl būtu pa spēkam ko tādu izdomāt? :D

    09/06/2011 at 00:58

Leave a Reply