Kni virtuve

love yourself more

Ko un kurš

Stāsts ir vienkāršs un sens (labi, varbūt tomēr mazāk) kā pati pasaule – kad rupors valda pār skaņu, kura no tā nāk un lielāka nozīme ir ruporam, nevis skaņai.

Kādu janvāra rītu, ritinot feisbuka laika joslu, kurai nevarēja redzēt ne galu, ne malas, mans skatiens apstājās pie kādas krietni, bet ar nolūku apskrandušas jakas, kuru pie apkaklītes rotāja kāda zināma dizainera etiķete. Pēc pāris stundām zem šīs jakas bildes tika pacelts vairāk kā deviņdesmit īkšņu (patīk, patīk!) un par piemiņu atstāti neskaitāmi komentāri, kuri šo jaku sauca par pērli un atradumu. Atradums tas patiešām būtu, ja to atrastu tur, kur parasti skrandas atrod. Piebildu vien, ka ar šo pavisam noteikti trolejbusā var braukt bez biļetes.

Pēc visu sajūsmas pilno komentāru izlasīšanas domāju, cik ļoti lielu nozīmi nospēlē tā mazā, melnā lupatiņa, uz kuras uzdrukāts Vārds un cik ļoti tas padara šo jaku pieņemamu, jo būsim taču atklāti, ja šādā jakā jums pa ielu pretī nāktu bezpajumtnieks, jums neienāktu prātā to no viņa atpirkt, paziņojot, ka tas ir atradums. Domājat, ka tikai tāpēc, ka bezpajumtnieks nelāgi ostu? Bet redziet, es nesaskatu atšķirību starp smirdošu bezpajumtnieku un pārsmaržojušos madāmu, jo abos gadījumos tā ir smirdoņa.

Apspēlējot šo domu vēl, ienācā prātā, ka tie, kas jau ir ar vārdu, var atļauties pasniegt skrandu jakas kā šedevru un naivas četrrindes kā pārāko dzeju, jo viņu vārds aizpildīs visus tukšumus, trūkstošos diegus un nepabeigtās rindas. Zinu, zinu, tas strādā un cērt arī otrā virzienā, kad Vārds nevar atļauties neko, taču tā puse ir tik ikdienišķa, ka tas, manuprāt, nemaz nav interesanti.

Atceros, kā viena no draudzenēm krietnu laiku atpakaļ teica, ka tikai Shipsi tvitterī var ierakstīt “labrīt” un to metīsies retvītot desmiti, savukārt Jānim no Kuldīgas izredžu gandrīz nemaz nav. Jāni no Kuldīgas, ja nu tu lasi, neņem ļaunā. Šis ir brīnišķīgs gadījums, kuru bija patiesi aizraujoši vērot, fiksējot visas tās reakcijas un teikumus, ar kuriem jaunkundzes centās pārspēt viena otru, taču tik lielu rindu pēc kaut kā, kas jau izskatījās tuvu derīguma termiņa beigām, nebija nācies redzēt.

Lai kā tur būtu, šo situāciju iespējams attiecināt arī uz citām ikdienas jomām, kā arī, lai kura no meitenēm galu galā pie šīs ekspresīvās jakas tika, galu galā stāsts būs par to, kura to var atļauties un kura ne. Un te nav runa par maka biezumu.

Lai jūsu saturs ir svarīgāks par to, uz kura dzīves pakāpiena jūs stāvat, jo tukšas burkas mēdz likt arī augšējos plauktos.

Lai silti!

P.S. Lieliskās kvalitātes bilde aizlienēta. Neviens ļaunā neņem.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • turbooferret saka:

    Beidzot izritinājos no biezās ziemas segas un skatu šo brīnumu. Šādas bildes ir iedvesmojošas jaunajiem šuvējiem. Tā teikt` – es taču ar savu mazo šujenīti protu labāk nekā kaut kāds Vārds. Mja, iešu nu es tapināt savus lindrakus pieticīgos toņos un, cerams, bez caurumiem :).

    05/02/2015 at 10:17
  • Čurkstiņa saka:

    Mode- tāds slidens pasākums no viena grāvja otrā var iekrist pat ne pussoli pasperot.
    Es gan te pēdējās dienās atradu šos- http://apollo.tvnet.lv/zinas/foto-puku-meitenes-no-parizes/680698
    Acīm svētki

    05/02/2015 at 20:48
    • Kni saka:

      Ha, šos arī skatījos un domāju, kā tās meitenes vispār spēj pakustēties, bet jakas sakarā man ne tik ļoti tā mode interesē, kā tas, cik tas vārds ir kā caurlaide viskaut kam, kas nevārdam cauri neietu.

      05/02/2015 at 21:05
  • Čurkstiņa saka:

    Tas “caurās jakas” projekts noteikti ir kāds valstiska mēroga eksperiments, cik cilvēki tālu vārda dēļ gatavi iet :)

    06/02/2015 at 17:50

Leave a Reply