Kni virtuve

love yourself more

Kontrolēti “atdot galus”

“Kauns atzīties, bet pie jums neesmu bijusi 2 gadus..”
“Ko nu! Ar atgriešanos!”

Tieši tādiem vārdiem mani šodien sveica sporta klubā, kurā nebiju bijusi kopš 2009. gada februāra. Kā tagad atceros to laiku, kad savas regulārās sporta gaitas vismaz divas reizes nedēļā, pārtraucu. Dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem – katastrofāls svara zudums stresa ietekmē. Ko tādai koncentrācijas nometnes kārnulei tur meklēt, ja visi draugi to vien dara, kā piedāvā ēst. Spēka nebija un kluba karti nobēdzināju labi tālu.

Vakardien kluba karti nācās uzmeklēt un visa šī sakarā pārmeklēju kastes, kuras vēl nebija izpakotas, vai arī netiks izpakotas, jo tajās gulošās mantas tā īsti nemaz nav vajadzīgas. Miers un bērziņš ar tām. Kartes meklēšana izvērtās teju vai par “Caps meklē” izrādi. Ar pūšanu un elšanu, kastes cilājot. Galu galā mans guvums – 40 eiro un baltikmaiļu karte :D Sporta kluba karti izdevās atrast vēlāk, taču par kastu finansiālo atbalstu prieks. Taisni vai radās vēlme pameklēt vēl, taču, kā zināms, tādas cūcenes reti kad gadās.

Sakarā ar to, ka mana fiziskā forma kļuvusi krietni vājāka, lai gan 100 m, lai paspētu uz autobusu vai tramvaju, noskriet sprintiņā varu vēsā mierā (krietni atelpojoties 2 pieturas), biju mazliet nobažījusies un vakardien ņirgājos, ka šī būs kontrolēta “galu atdošana” (lasi, beigšanās nost). Es biju tā, kas taisījās atdot galus, bet Tincii kontrolēja. Tas ir apmēram tā pat kā “kontrolēti” dedzināt kūlu – viens kontrolē, otrs dedzina :D

Kā bija? Glauni! Izrādās, ka skriet nebija tik grūti, lai gan sāni iesāpējās pāris reižu, taču no biatlona laikiem man vēl saglabājušās metodes, kā sāpi likvidēt. Trenažieru zāle, vēl mazliet kāpelēšana, skrējiens, staipīšanās, duša, pirts un duša! Esmu pat ļoti dzīva un sasodīti izbadējusies :D

Savelkot kopā, sanāk tā, ka katastrofāli sāks trūkt laika. Lai atpelnītu iegādāto abonementu, uz zāli būs jāiet 3x nedēļā, tam visam pa vidu gribas satikt cilvēkus, noskatīt kādu filmu, plastikot (par šo jau man atbildēja.. naktīs :D), palasīt grāmatu un lai cik tas dīvaini neliktos, kaut kad vēl ir jāēd un jāguļ. Nu tā, darboņi, atzīstās, kā jūs pārvaldāt ikdienas aktivitātes? Mm?

Foto: insidesocal.com

P.S. Google kāds meklējis: kaimiņu bērns nav ēdis. Ko darīt?
Apbrīnoju cilvēkus, kas google meklē ko tādu. Ko? ko? PABAROT! Pēc tam tad arī skaidros, kāpēc kaimiņu bērns netiek pabarots un kas vispār kas par iemeslu, taču par google ar šādiem jautājumiem ņirgāties nevajag.

Atvilktne: Kni.stāsts
  • ezz saka:

    Agrāk pārvaldīju lieliski – dopings kafijas izskatā un aidā! Tagad, slaistoties pa māju (šodien precīzi 1 gads un 1 nedēļa), esmu galīgi atrofējusies. Knapi otrā nedēļa aktīvas kustēšanās, bet jau lēnām sāku justies nogurusi. Labi, ka šie 2 mēneši pirms darba atsākšanas šādi būs, vismaz, sākot strādāt, pirmajā dienā neatdošu galus :D

    01/02/2011 at 23:53
    • Kni saka:

      Princips jau nav tikai paspēt, bet gan paspēt un justies labi, turklāt tā, ka nemaz nekas nav jāpaspēj.
      Bet Tu gan trenējies. Mani novērojumi darbā gan liecina, ka jaunās mammas atgriežas lielu sparu, jo mājas ir līdz kaklam un mazlietiņ vēl tālāk. Dažreiz gan man tas viss izskatās par bēgšanu. Turklāt sprintā.

      02/02/2011 at 06:33
      • ezz saka:

        Ja būtu iespēja – turpinātu sēdēt mājās vēl divus gadus :) Man tā paspēšana un skriešana patīk – vienā brīdī rodas tādi apgriezieni, ka šķiet tūlīt pacelsies gaisā.

        02/02/2011 at 10:31

Leave a Reply