Kā jau smējos, baumo, ka šitas esot krūšturis, tikai par augstu uzlikts. Kā tad! Pupu mizas! Labi, labi, jokus pie malas.
Plastikas apkaklīte „lai vai kādi vēji pūš, visi pūtīs pāri” tehnikā, kas kombinēta ar apzināti veidotu pārpalikumu elementiem. Soli pa solim, gabaliņu pa gabaliņam, caurulīti pa caurulītei, mazliet atmetot pāris ideju, kas likās visnotaļ nerealizējamas, jo uzzīmēt uz papīra ir viens, bet pakļaut plastiku – kas cits. Zīmulis velk tā, kā roka vada, bet plastika var arī nepakļauties, deformēties un visu, kas sākotnēji licies tik vienkāršs, tik iespējams, izrādās, ka nav ne vienkāršs, ne arī iespējams.
Aizmugurē abi elementi sastiprināti ar tā saucamajām trosītēm, uz kurām savērtas attiecīgas krāsas sīkpērlītes. Priekšā „apkaklīte” sasienama ar lentīti, vai vienalga ko, kas valkātājam varētu likties ērti. Lai kā tur arī galu galā būtu, eksperimentu uzskatu par izdevušos un kādu dienu noteikti arī uzlabojamu.
Bet ansamblī tas skan šādi!
Lai košas brīvdienas!
P.S. Un tagad atzīstās, kurš virsrakstu izlasīja citādāk?
skaists gan tas krādziņš! :) bet vai ērts?
Ļoti labs jautājums un labiem jautājumiem ir godīgas atbildes.
Pirmo reizi, kad uzliku un sastiķēju kopā ar lina striķīšiem, nodomāju, smuki jau, bet kaut kā nu.. tā, ka baigi ērti, tā nav.
Vēlāk, kad noregulēju attiecīgo garumu, saliku pērlītes, piemeklēju lentīti un tad liekas, ir labi. Tas protams nav audums un kakla daļai tomēr ir sava specifika: kauli, izliekumi utt. Jocīgākais, varbūt iedomas, bet tajā brīdī, kad uzliku un tā sēdēju mājās, aizmirsās, ka ir uzlikts. Tā laikam ir laba zīme. Bet nu jā, nemeleošos, nav kā cimds un rociņš.
Izkalusās gandrīz kā tajā anekdotē: “Blondīne iepina meitiņai puķīti matos. Skaisti, tomēr neērti: podiņš pa muguru sitas.” :D
Skaisti, Kni! :)
Paldies!
Par podiņu labs. :D
Bet zin kā sievietēm, pie zobārsta man prasīja, vai pretsāpju poti vajag. Teicu, ka nē, jo sievietēm mēdz būt arī lielākas sāpes. Tā urbšana ir tīrais nieks, turklāt vēl ātrs nieks. Tāpat ar to ērtumu.
Man tās krādziņa bildes visu uzmanību novērsa no virsraksta. Nebūtu beigās tas P.S. …nē, nu noteikti, ka es kaut kad būtu piefiksējusi, ka esmu bez virsraksta palikusi :D
Šitā atbraucu mājās no “Ziedonis un Visums” un man nākamā dienā aizrāpoja tas joks par ceriņiem…kā es smējos :D
Kas tur ir ar tiem ceriņiem? =)
Es nevarēju saprast kāds sakars tam dzejolim ar to dāmu, kura ar tiem ceriņiem “ievilka” un kāpēc viņa tik traki un ilgi raudāja :D
Vnk es to dzejoli biju lasījusi un uzbūrusi sev citu stāstu, bet Hermanis- cepuri nost- to noskaitīja labāk :D
man, man viss grozās ap krāņiņiem!!! bet sevis ataisnošanai varu teikt, ka esmu “spiesta” to mazgāt vairākas reizes dienā!
(Liene=Emīla mamma, Emīlam 1 gads un gandrīz 7 mēneši)