Katra nedēļas nogale, kad esmu nolēmusi nodoties darbam, ir kā sacensība. Sacensība ar sevi. To pavada nemitīga vēlme pārspēt un pārsteigt sevi, tāpēc, katru reizi pie visām neveiksmēm piepulcējoties vēl kādai, man sāk šķist, ka tik daudz spīts manī nebūs, lai pretotos tām visām.
Krāsu injekciju ziloņi ir kā baltais karogs, kas pacelts gaisā, lai izziņotu, ka šajā kaujā esmu zaudējusi un pārējo atļāvusi izlemt nejaušībai, gadījumam un krāsu plūdumam, kuram pašam par sevi piemīt nepārspējama burvība. Visu svētdienu cīnījos ar ģeometriju, taču pēc tam, kad viss bija salikts, sapratu, ka tas ne tuvu nav tas, ko biju plānojusi. Šajos brīžos nav tik ļoti žēl, ka nesanāca, bet gan tas, ka tam “nesanāca” bija jāpatērē tik daudzas stundas. It kā gatavojies, gatavojies, bet izšķirošajā brīdī saproti, ka šoreiz nebūs.
Tad nu paskatoties uz krāsu injekciju ziloņiem, paliek tā siltāk ap sirdi, jo vismaz nejaušībai izdodas.. gandrīz vienmēr. Jānotver tikai mirklis un jāzina, kad apstāties.
P.S. Pirmais no kreisās – Sanitai, otrais ir brīvs (7 delfīni).
Šitais elefants ir tādās krāsās kā no Ziedoņa & Fridrihsona epifāniju grāmatiņas. Otra versija zilonis-vudstoka =)
Man arī kā reiz atgādināja epifāniju grāmatiņu :) Ļoti skaisti zilonīši.
Es piesakos uz otro ziloni, ja vēl brīvs.
Rezervēts!
Sazināšos ar Tevi epastā.
Saki, ko gribi, bet tas otrais man atgādina saulrietu.
Man savukārt otrajam zilonim liekas, ka tas violetais tur ir krokodils ar atplestu muti. Un tā viņš tur zilganā miglā peld.
te būtu darbs psihiatram, es saskatīju papagaiļa aci.
bet par to psihiatru, vai kāds man var paskaidrot kā no kaut kā abstrakta ieraugot kaut ko konkrētu kāds pavisam svešs cilvēks ir spējīgs izdarīt pavisam konkrētu slēdzienu? hmm?