Kni virtuve

love yourself more

Kungu ceļš

Tā bija vakarpuse. Kaut kad pēc darba. Kaut kad vēdera rūkšanas laikā.
Neatceros, ko meklēju Tērbatas ielā, taču pa pašu maliņu mēģināju ripināt ar velo. Tā uzmanīgi, nesteidzoties un cenšoties nevienam netraucēt. Sak, es zinu, ka mēs jums, gājēji, nepatīkam, bet jums jāzina arī tas, ka es cenšos. Ja vien nebūtu tas drebelīgais bruģis, kurš iztricina visas iekšas, es brauktu pa ielu. Patiešām.

“Viņiem taču tur, nu tur pāris ielas tālāk ir speciāls ceļš. Brauc kā kungs, ne, te jāvelkas,” kāda saērcināta kundze klāstīja savai draudzenei, un tajā brīdī man galvā zīmējās karte, kuru veidoja kundzes īpatnējā loģika.

Ir gan, jā, mums tur īpašs ceļš, ir, taču, kundze, arī Jums Purvciemā ir rimčiks un citi veikali, bet nez kāpēc Jūs velkaties uz centru.

Kāpēc mēs beidzot nevarētu sākt dzīvot draudzīgi? Leopolds jau ir noguris atkārtot šo frāzi. Patiešām. Ja es braucu no Rīgas uz Liepāju, es taču nebraucu pa Pleskavas šoseju, vai ne? Tā arī ar to kungu ceļu. Ne vienmēr kungu ceļš ved turp, kur kungam vajag.

Priecīgas brīvdienas!

Atvilktne: Kni.stāsts
  • Slampa saka:

    O jā, šis arī daudz dzirdēts, kad Rīgā dzīvojot mēroju ceļu uz darbu ar velosipēdu. Tas nekas, ka uz brauktuves nav vietas velosipēdistiem. Tas nekas, ka autovadītāji, pat ja uz ceļa vietas gana, spiedīsies tuvāk ietvei, lai tik tas kaitinošais velosipēdists viņiem pie sāniem nemītos. Tā vien sanāk, velosipēdistus neviens nemīl. :(

    11/08/2014 at 13:05
    • Kni saka:

      Mīl. Citi velosipēdisti, lai gan uz tiem pusķertajiem braucējiem es skatos tik pat naidīgi kā gājēji un citu sugu pārstāvji. ;)

      11/08/2014 at 20:33

Leave a Reply